Un pārlaidās vegeta pār šķīvi

Majonēze, kečups un vegeta – trīs lietas, kuras manā mājā ar uguni nesameklēsi. Rakājies pa ledusskapi kā gribi, nav un visticamākais arī nebūs. Par ko stāsts? Par cilvēkiem un virtuvi.

Salasījos cibu. Šī vietne man ļoti patīk, jo zināma deva anonimitātes tur ļauj cilvēkiem krietni atklāti izrunāties, ļoti nebaidoties, ka kāds sados pa kaklu. Tieši tāpat mēdz izrunāties arī komentētāji un visa šī sakarā pat šodien izspēru joku, vai tik nevajadzētu pārcelties turp – nomainīt nosaukumu un no sirds izrunāties, nedomājot, cik ļoti mani pēc tam noknābās. Bet ko nu. Sataisīs cietu seju un runās tepat.

Cik reizes dzīvē jums ir nācies piedzīvot, ka kāds draugs vai draudzene jūsu gatavotajam vai arī ēdnīcā/ēstuvē/bufetē/restorānā gatavotam ēdienam pirms pagaršošanas pārkaisa pāri sāli, krietnu devu piparu un pasarg’ dies’, ja ir iespēja nolaistīt visu ar majonēzi vai kečupu.
Savulaik viena no manām draudzenēm ēda picu ar majonēzi (čau, Rudīt! :D), vai pareizāk sakot – majonēzi ar picu. Tagad nezinu, es ceru, ka tā vairs nedara. Cits savukārt aci nepamirkšķinot visu ēd ar kečupu un bez vegetas, kas manā skatījumā ir tīrā sāls tikai ar visādām „vitaminizētām” piedevām, savu dzīvi iedomāties nevar.

Kolega man te stāstīja „nu šausmīgi gardo” vistas pagatavošanas recepti, kurā tiek izmantoti divi no manis nīstajiem produktiem – majonēze un vegeta. Vajagot un bez tā nevarot. Nu, re, tad es atsakos no šausmīgi gardās vistas. Ne jau tāpēc, ka mani rūpētu kilogrami (tik ļoti nerūp), bet gan savu iekšu žēl un arī tas, ka lietojot visas šitās „speciālās” garšvielas, tikai absolūtajam naivulim nav skaidrs, ka tur klāt ir arī garšas pastiprinātāji. Visi tie jaukumiņi, kurus tauta smādē iekš eMCē-donalda restorāna ēdieniem.

Kad kopā roku rokā es, mans izbijušais kaimiņš Fre un lieliskais kaučsērferis amurikānis gatavojām vakariņas, neviļus uzsākām šo tēmu par ēdiena sasālīšanu un sapiparošanu, pirms tas ticis pagaršots. Ko teica Fre? Fre bija nikns un teica, ka tā ir necieņa pret to cilvēku, kurš gatavojis ēdienu, un es viņam nevarēju nepiekrist. Tieši tā tas arī ir. Veikalā taču arī mēs sākumā apģērbu pielaikojam un tikai tad pāršujam, ja ir konstatēts, ka neder, ne? Auto pērkot taču arī sākumā izmēģina un tikai tad izlemj, kā tad būs. Tad kur ir problēma pagaršot un tikai tad izlemt – sasālīt vai sapiparot?

(Mazliet mieglaini atceros piemēru) Fre bija arī piemērs iz gurmānu zemes Francijas, kur kāda restorāna šefpavārs spēcīgi iznesies. Ļaudis, kas bija ņēmušies sālīt un piparot, tika izmesti no restorāna :D Savā mājā es varētu izrīkoties līdzīgi, taču visticamākais nebūtu iemesla – nav ne majonēzes, ne kečupa. Tik vien kā druska sāls un pipari, un pāris klasisko garšvielu (baziliks, dilles, pētersīļi, karijs & co).

Esmu gatava uzklausīt jūsu lieliskos komentārus!

Foto no šejienes

Published by

Kni

Love yourself more

28 thoughts on “Un pārlaidās vegeta pār šķīvi”

  1. Man šķiet, ka netikums – sabojāt ēdienu, tam pat nepagaršojot, piešaujot strūklu kečupa vai majonēzes piedien vīriešiem. Tas ir kā… ieradums? Mans vedējtēvs tāds ir. Kā sieva ko pagatavo, pat nepagaršojis – majonēzi klāt. Toties, kad atnāk pie mums ciemos, mājā, kur nav ne sarkanās, ne baltās nāves – ēd, kā cilvēks. Un nesūdzas. Un tas nav tāpēc, ka es gatavotu labāk. Vienkārši – ja nav, tad nevar krist kārdinājumā.

    Varbūt pie visa vainīgs garšas pastiprinātājs? :)

  2. Man kāds paziņa krogā sālīja ēdienu nepagaršojis. Viņa sieva paskaidroja, ka N. viņas gatavotais ēdiens vienmēr šķiet pārāk pliekans un tāpēc roka pati stiepjas pēc sāls. Es arī vienmēr kaut ko pieberu tēva gatavotajam ēdienam, jo viņš tikai simboliski pievieno drusciņ sāls un citu neko.
    Majonēze, ja ēd olas, nav nekas slikts — olas dzeltenums, eļļa un etiķis vai kas tamlīdzīgs. Man gan no tās vienmēr ir meties nelabi, bērnībā es gandrīz baidījos iet ciemos, kur namamāte vienmēr piekrāva pilnu šķīvi ar majonēžainiem salātiem, brr…

  3. Pret to, ka pasāla vai papiparo, man iebildumu nav, bet tikai tad, ja nogaršo un secina, ka vajadzētu, nevis uzreiz, kad vēl pat pirmais kumoss mutē nav bijis.

    Majonēze kombinācijā ar olu man kādreiz arī garšoja, bet kaut kā atradinājos, kad sāku dzīvot viena. Neviens vairs to nepirka un, kā Une saka, ja jau nav, tad nelieto.

    1. Lieliska alternatīva majonaizei:) – skāba krējuma ēdamkarote + tējkarote franču sinepju + majonēzes garša, jo vienīgais ēdiens, kam prasās majonēze ir vārīta ola un tad nu man top mana majonēze. Un vispār šo mērcīti papildinot ar garšvielām ļoti labi var izmantot pie dārzeņu pasniegšanas viesībās, vai načos čipsiem.

  4. Sāls, cukurs un tauki esot trīs vaļi, uz kuriem balstīta visa pārtikas industrija, jo šīs ir vielas, kas lietotas kopā vai katra atsevišķi, rada bioķīmisku atkarību. Ne jau uzreiz, bet laika gaitā smadzenes sāk tās uztvert kā neatņemamu labsajūtas sastāvdaļu, un roka pati stiepjas pēc čipšu pakas vai salda, trekna cepumiņa, kam derīguma termiņš nav mazāks par pusgadu ;) Šo gudrību noklausījos radio intervijā ar kādu amerikāņu profesoru, kura vārdu gan neatceros, visai sen tas bija.
    Vēl viņš stāstīja par kultūras iespaidu attiecībā uz lieko svaru – ja vidusmēra amerikānis ir pieradis visu laiku kaut ko gremot, tad japānim ēšana starp ēdienreizēm skaitās labo tikumu kapitulācija fizioloģisko vajadzību priekšā, tā ka ka jautājums par ēšanu patiesībā ir jautājums par ieradumiem, un vēlmi būt brīvam no atkarībām.
    Par sevi runājot – makaronus vāru nelielā ūdenī, lai nav jākāš, un bez sāls. Kad gatavi, pārlaistu ar olīveļļu un uzbirdinu sarīvētu sieru. Atzīšos – taivanas saldo chilli mērci gan arī nedaudz pa virsu uzpilinu. Bet tas nav kečups!!! :D

  5. Es esmu no tiem, kas ar visām četrām par produktu tīro,īsto garšu. Tādu vegetu manās mājās neatrast, tāpat arī kečupu, majonēzi, utt. Gatavojot pat nelietoju arī sāli (tikai vārot olas, lai nesaplīst). Tā jau vairākus gadus un pat neprasās, jo ar laiku saproti, ka katram produktam ir sava garša, ko pat sāls samaitā. Tā vietā lieliski var iztikt ar dažādiem zaļumiem. Mani favorīti – dilles svaigā un kaltētā veidā.
    Bet mans tētis savukārt ir tieši no tiem, kas pat nepagaršojot ēdienu, automātiski ber klāt pamatīgu šķipsnu sāls.

    1. Sāls, lietojot mērenos daudzumos, kalpo par garšas pastiprinātāju. Ja piebērsi tik, cik vajag, nejutīsi, ka ēdiens ir sāļš, bet vienkārši labi garšo.

  6. Mja, tā jau ir, kā te visi saka. Un tam sarakstam vēl var pievienot krējumu. Proti, ar majonēzi, kečupu un krējumu var apēst visu, kas nekustas :)
    Bet runājot par personiskajām kulinārajām izvirtībām’, majonēzi reizēm pagatavoju mājās un tālāk jau jautājums ir par to, kā to pasniedz un ēd. Arī majonēzei var piešķirt dažādas baudāmas garšas un nebūt tajā nav jāpeldina dārzeņi, pelmeņi vai kas nu vēl.
    Bet runājot par visām asajām, saldajām, etiķainajām un kādām vēl tur mērcēm, manā izpratnē tās ir austrumzemju ekvivalents ‘majonēzei, kečupam, krējumam’, kuru sastāvā liela tiesa ir ūdens, cukurs un tad vēl kaut kas. Protams, tiek lietots visur. Piemēram, sojas mērce.
    Bet, kā saprotu, tad diskusija šeit varētu būt par šo produktu lietošanas daudzumu un biežumu. Jovar ar baudu ēst kečupu reizi gadā savā dzimšanas dienā un var neizlaist ēdienreizi bez tā.

  7. Man ir mūžīgais stāsts par šo tēmu – kā es izlēmu pamest vīrieti kečupa dēļ. Uztaisu plovu – nu tādu irdeno, ar tvaicēšanu, gaļa ar burkāniem un garšvielām apakšā, rīsi augšā. Vīrietis bez ceremonijām paķer tomātu mērces burku un gāž savai porcijai virsū. Uz manām lielajām acīm un pārsteigto: “Varbūt vispirms pagaršosi tāpat?” saņēmu autoratīvu: “Es plovu ēdu tikai ar kečupu!” Tik traki aizvainota nebiju jutusies nekad vēl. Rezultātā viņš tā arī nesaprata kāpēc es vēlāk pateicu, ka mums nekas kopīgs nesanāks…

    Tas pats vīrietis. Tagad izrādīties ar ēst gatavošanu grib viņš, taisīs savu slaveno gulašzupīt’, ko visa ģimene lielot no biksēm ārā. Nu ok. Skatos, asistēju, šo to palīdzu. Pirmais šoks – pupiņas no budžas lej katlā ar visu šķidrumu, nenoskalojot. Otrais šoks – zupas šķidro daļu pamatā veido “dzīva” tomātu mērce. Pieklājības pēc bļodiņu izēdu, paslavēju, bet pāri palikušo mamma aiznesa uz darbu kolēģēm.

    Viens interneta portāls, ielikta “gardās vistiņas” superrecepte. Vista marinēta majonēzē, cepta krāsnī zem majonēzes un siera. Vai variants – karstie salāti, kur viss apcepts eļļā un pēc tam vēl sajaukts ar majonēzi. Ok, katrs ēd kā grib, bet pat tajos laikos, kad majonēze man izgāja ap 3 paciņām nedēļā šādi varianti šķebināja.

    1. Ja vispār jāizvēlas ēst rosolu, tad jau mana iepriekš pieminētā recepte krējums + franču sinepes + dažādi pipari un naža gals mārrutku, manā izpratnē daudz gardāk.Es gan pēdējos gadus cīnos pret rosolam piešķirto nacionālā ēdiena titulu.

    2. Rosolu netaisu un ēdu tikai tad, ja aizeju ciemos (un tikai tad, ja ciemos ir) un arī tikai nākamās dienas rītā, lai piesietu dūšu :D

  8. Ir viens veids, kā šitādus bez pagaršošanas sālītājus var pārmācīt – pasniegt šķīvi krietni, krietni sasālītas zupas un tad paskatīties, kādu seju rādīs pēc tam, kad paši būs vēl piebēruši sāli :) (reāls gadījums ar vienu radinieku, kurš pie galda bez sāls trauciņa blakus nesēžas; veselības stāvoklis, protams, attiecīgi slikts)

    1. Antuanete, šī ideja prātā ienāca arī man – pasniegt jau krietni sasālītu un sapiparotu :D Vismaz joka pēc. Žēl, es nevienu sālītāju piparotāju nepazīstu :D

  9. pššššš man šitas arī riktīg tracina, pirmkārt, tā ir necieņa pret ēst gatavotāju, otrkārt, tā ir necieņa pašam pret sevi,
    nu ka vienalga ar ko kuņģi piestūķēt, nu tad vienalga, ikdienā esmu diezgan nesaudzīga un daudzkārt man ir dabūjuši trūkties šito “garšvielu” lietotāji.
    un pik mõments būs bārbekjū sezona, tak ceps to gaļu kilogramiem un ar kečupu salies tā, ka gaļas garšu nejutīs, bet i laimīgi i paēduši, nu ko var vairāk vēlēties :)

  10. haa! ir stāsts. man ir kolēģis-sālītājs. no tiem, kas sāla, nepagarošojot. dodamies puzdienās. visi ņem gaļas sacepumu. mēs ar otru kolēģi jau esam pie galda un, kamēr sālītājs vēl kūņojas pie kases, esam jau pagaršojuši sacepumu. tas izrādās neeeeeenormāli sāļš. vairāk par venu kumosu apēst nevar. pienāk sālītājs un fiksi sasāla savu sacepumu. mēs paspējām tikai mutes atvērt un pateikt “ēee!” šis saka: “aj, nekas, man tak garšo sāļš!” bet nekā. nevarēja arī viņš ieēst. mēs ar otru kolēģi protams vārtījāmies pa zemi smieklos :)

  11. Majonēzi lietoju daudz daudz retāk. Polijā nav foršas majonēzes, tāpēc esmu jau atradinājusies. Bet nu Čili Picā man tomēr Pica ar to ķiploku majonēzīti vēl tagad iet pie sirds. :)

  12. Piedodiet, mazliet velk uz snobismu:D Es domaju, ka ikvienam ir savi ēšanas paradumi, kas kadam var likties griezi, nepareizi un maigi izsakoties – jocīgi. Peimeram, gandrīz jebkurš francūzis spiedis pirktu pie deniņiem, kad redzēs kā sukājam iekšā biezpienu – viņu izpratnē – vecu, sakābušu savārītu pienu:D Bet tas ir izveidojies gadu gaitā daudzu cilvēku pieradums faktiski lielākā ļaužu grupā. Sākums parasti ir no viena – cilvēka vai ģimenes.

    Man trakoti liekas skatīties, kā vīrs ēd gaļas pankūkas vai vispār pankūkas ar …majonēzi. Vai jebkādiem salātiem piegāz etiķi. Bez tam agrāk – visprastāko galda etiķi:D Un tādā slānī, ka es jau no smakas laižos no kātiem…
    Nu sāls nepagaršot – tā ir neiztrūkstoša sastāvdaļa. Es nedomāju, ka viņš ani neciena. Viņš tā ir pieradis. Tas ir kā process, pat sastāvdaļa no ēšanas rituāla, kas daudziem pat ir svarīgāk par pašu ēšanu. Mums, protams, izpratne par to – kā vajag – ir krasi atšķirīga, bet nedomāju, ka mana ir pareizāka, ka viņa. No veselības viedokļa – nediskutējam – nav jēgas pierādīt to, kas jau ir pierādīts.

    Darbdienās dažkārt abi kopā ejam pusdienot Nordea bankas ēkā uz Valdemāra ielas, kur saimnieko Kurši uzņēmums. Ja kas – salīdzinoši nedārgi, bet labi gatavots…Pavārs saka, ka mans vīrs ir viens no trim retajiem, ko viņs zin, kas visu gandrīz ēd ar majonēzi…:D Arī tās pankūkas…Nedomāju, ka mans dzīves uzdevums ir mainīt vīra ēšanas ieradumus. Bet speciāli viņa gaumē gan ne[asniedzu, pati nespēju tādās šausmas izdarīt…Bez tam nav ko noņemt rituālu.

    Bet ko nu es runāju.
    Laikam kategoriskumam esmu par vecu. Savukārt ēst neveselīgi – par gudru. Tomēr, piedod kunģi, ja man gribās ēst un tuvumā būs Makdonalds vai kaut kas tamlīdzīgs – lēnam kumosodama nebēdāšu par noēsto hamburgeru, kaut vai picu ar majonēzi(ja kas, man reiz, bērnība ļoti garšosja majonēze uz balmaizes:D )….
    Es par ;so neiesprinsgtu daudz vairs – ja man ir laiks un labi produkti, gatavoju veselīgāk, interesantāk. Ja nav laiks vai ievesmas – varu izceopt kaut vai vistu vegetā:D Tiesa gan – man mājās nav gatavu maisī’jumu ar sāli u.c

    1. Man šķiet, te kaut kas ir RIKTĪGI pārprasts. Es pat necentīšos skaidrot. Piedod.
      Vienīgi par to francūzi un biezpienu – auč, kā tur tika nošauts greizi. Man francūzis pasniedza biezpienu trauciņā, kuram savukārt pa virsu bija kārtiņa ikru.

      p.s. vēl man nepatīk, ka pēdējā laikā lielākās sabiedrības daļas izgājienus man jāpieņem kā normalitāti, bet tiklīdz es domāju citādāk, uz mani skatās kā uz slimu. Bet tas tā. Šodien sasāpējies. Vienkārši gribējās pateikt.

  13. Kečups, majonēze un vegeta kā populārākie garšas bagātinātāji mūsu platuma grādos ir liecība par mūsu padomju mantojumu – padomijā un 90ajos taču nekā cita nebija, kā vien pliekanas tomātu mērces un majonēzes un ieradumam liels spēks – ja 20 gadus esi ēdis ceptus kartupeļus ar šo svēto trīssvienību, nav nemaz tik vienkārši pārslēgties uz tādu līmeni kā sojas mērces, baziliki, oregano un pārējiem garšvielu plauktiņa dārgumiem.
    Un vēl, reiz satiku puisi no Maķedonijas, kurš lielījās, ka atvedis nacionālo garšvielu. Kas tā bija? Vegeta :DDDD Ne latvieši vienīgie!

    1. Ja nemēģina, tad vēl paaudzēm šādi te būs jāattaisnojas. Kāpēc vienmēr par kaut ko jāattaisnojas? Tā taču lielākā daļa dara – visu laiku attaisnojas, lai neko nemainītu. Kad tikko sāku strādāt uzņēmumā, kurā strādāju tagad, atceros, kā priekšņieks par mani smējās, kad es ko izdarīju greizi, jo es arī vienmēr centos taisnoties. :D Tā arī pateica, lai netaisnojoties, tos attaisnojumus nevienam nevajag.
      Sabiedrībā tik ļoti patīk meklēt visādus attaisnojumus. Patiesībā jau no bērnības, kad mamma par kaut ko sabar. Ko bērns pirmo saka? Jā, bet citi bērni arī… Ko saka mamma? Tieši tā – man citi bērni neinteresē. Tad lūk, man neintersē, kā citi dara un kāpēc viņi meklē attaisnojumu kultivēt “padomju mantojumu”.

      1. neviens šeit netaisnojas, ierobežota garšvielu variācija latviešu virtuvē ir fakts, nevis taisnošanās. paradumi, kas izveidojas laika gaitā un ir kopīgi lielai daļai vienas valsts iedzīvotāju nav nekas greizs, bet ikdienas sastāvdaļa.
        es arī pēc padzīvošanas ārzemēs atvedu vecākiem visādus neredzētus labumus, lielāko daļu no kuriem mans tēvs tikai paostīja, jo ‘tie franču sieri nelabi ož’. nu un tad? katrs ēd, ko grib. man varbūt ir mazliet žēl, ka Latvijā
        karbonādi ēd ar majonēzi un kartupeļiem uzkaisa vegetu, jo tā daudzi nezina, kādas garšas viņi palaiž garām… nedomāju, ka kāds apzināti kultivē padomju mantojumu, vai tad mēs izvēlējāmies piedzimt laikā un vietā, kur piedzimām?

        1. Tas par to taisnošanos nebija domāts tieši Tev. Nevajag visu uztvert tik personīgi.
          Tie laiki, kad nekas nebija pieejams, jau ilgu laiku ir pagājuši. Ieej jebkurā veikalā un paskaties garšvielu plauktā. Uz tirgu var aiziet un paskatīties, kādi zaļumi peejami.

          Manis pēc viņi sāli var saujām ēst, vegetu tāpat, bet tad, kad dosies pie ārsta uz vizīti, lai noteiktu datumu sirds asinsvadu paplašinājuma taisīšanai, lai piezvana man. Iedošu ārsta numuru. Mi eto uže prohoģiļi mūsu ģimenē. Iespējamība nolikt kātus ātri maina ieradumus. Saprātīgajiem, protams.

          >nedomāju, ka kāds apzināti kultivē padomju mantojumu, vai tad mēs izvēlējāmies piedzimt laikā un vietā, kur piedzimām?

          Šitā gan bija taisnošanās :D :D :D Klasiska, turklāt.
          Esmu par lieliskām parmaiņām un par labāku garšu! Kaut vairāk būtu tādu kā Tu, kuri atved pamēģināšanai un parāda, ka var citādāk. Lai tak rauc degunu, bet, ja nemēģina, tad netiks i līdz tam.

  14. Hi! Piebilde un varbūt rosinājums citai tēmai par komentāru, ka tie laiki, kad nekas nebija pieejams, pagājuši. Nez, ko var nopirkt, piemēram, Mārsnēnu pagasta veikalā (vai jebkurā mazpilsētas veikalā)? Svētdienās (ja vispār strādā) arī maizi var nedabūt, kur nu vēl kādus eksotiskus dārzeņus, zaļumus, garšvielas.. Nez, kā tur regulējas pieprasījums un piedāvājums.

    1. Par Mārsēniem nezināšu, bet varu atbildēt par savu dzimto miestu. Nu nav tā, ka vienīgā garšviela, kas tur gozētos, ir vegeta. Ir diezgan plašs garšvielu piedāvājums. Cits piemērs: cik atceros, kad biežāk sabiju Mērsragā un Engurē, arī tur nav tā, ka tikai to zilo paciņu var dabūt. Nav runa arī par eksotiskiem dārzeņiem, jo es uzskatu, ka cilvēkam jāēd saviem platuma grādiem atbilstoša pārtika un bez tās eksotikas patiesībā mūsu organisms var iztikt. Kas nav mazsvarīgi lauku rajonos cilvēki ļoti daudz ko audzē paši un arī maniem vecākiem ir savs dārzs. Ja es ēstu tik dažādu ēdienu, kā tas tiek pasniegts manu vecāku mājās.. tā tak ir paradīze!

  15. Kni, periodiski mēģināja ko bilst par attaisnošanos. Mārsēnu piemērs kā reiz ir viens liels attaisnojumu meklējums. Sen jau nekas vairs nav eksotisks – ja gribēs pamēģināt, tad atradīs iespēju. Zinu cilvēkus, kas nebūt nedzīvo ciematā ar 3 mājām un autoveikalu, bet izmanto katru iespēju saviem ciemiņiem pasūtīt interesantas garšvielas un produktus vai palūgt, lai atsūta pa pastu. Visa vaina ir gribēšanā.

Leave a Reply to Elīna Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.