Bija tā.
Sagriezu lapiņas, sarakstīju jūsu vārdus, aizlocīju lapiņas, paaicināju Valdi, un pavisam godīgi bez kādas intereses un saprastnes par to, ko es no viņa tur gribu, no kaudzītes tika izvilkta viena lapiņa.
Unci Punci, Zāles maģiski iedziedātā Viņa ceļo pie Tevis!
Krāšņas brīvdienas!
Valdis kritis uz Unu… :) Nu labi, noklausīsies tāpat.
:) forša diena Unai, bet noklausīsies tāpat. Tu esi reklāmas ğēnijs jeb ğēnijiene :D
Gichiņ, Valdis Unu pat nepazīst.
Liene, man patīk stāstīt par lietām un vietām, kuras man pašai patīk. Pareklamēšanos ar mani nevar sarunāt. Tas viss no manis pašas iniciatīvas ;)
Nu labi, atvaino par vārdu reklāma, tam šai kontekstā var piesiet patiešām tādu krāsu, kāda tajā brīdī nebija manā paletē. Bet par ģeniālo – ja Tu no sirds ar kaur ko dalies, tad cits no sirds to ņem pretim. Sarunāt vai nopirkt ko tādu? Diez vai tāda nauda ir izdomāta, ar ko maksāt par sirds siltumu un patiesu dāsnumu ;b-) un labi vien ir, jo mans ticamības limits Tev – 100%. Kā Tev šķiet no kurienes?
Mīļā, mīļā Liene!
Es jau saprotu, ko Tu biji domājusi, tāpēc tas viss pavisam noteikti der.
Tu esi kā pierādījums tam, kas notika pavisam nesen un uz ko es atbildēju, ka cilvēki, kas nāk te, ļoti uzticas man. Pavisam nesen saņēmu tādu “pareklamē mani” piedāvājumu. Nieks ar pašu faktu, nav pirmā reize, taču pats produkts, neviens nekad te nenoticētu, ka es ko tādu lietoju, tas mazākais, bet otrs, manuprāt, tieši tas ir burvīgi, ka visus šos gadus man ir izdevies nebāzties jums virsū ar kaut kādu reklāmu, ar to, kam pati neticu un ar to, par ko man būtu samaksāts.
Teicu, ka ļoti augsti vērtēju savu publiku, viņu ilggadējo uzticību un ka nav runa tik ļoti par produktu, bet gan par principu. Ticu, ka man neviens to īsti nepiedotu. Lūk. Viss, ko jums dodu, stāstu, tas no manis pašas.