Kad izskriets krietns gabals, vienu reizi braukts pa zaķi metro, kauninot otru par to, ka mēs šādi te šmaucamies, lai finālā pirms saulrieta vēl nonāktu augstu kalnā un paskatītos uz pilsētu no augšas, sasodīts, jā!
Parc Güell – Guela parks.
Šis septiņpadsmit hektārus lielais parks ir pasūtījuma darbs, kuru no rūpnieka Eusebi Guela saņēmis Antonio Gaudi. Kā jau tas notiek, iespaidojies no angļu dārziem, kārojis arī tādu Barselonā. Gaudi bija ieplānojis izveidot pilsētu dārzā, kurā būtu desmitiem villu, taču finālā, kad vēl neuzceltās villas nevienas nav kārojis, viss apstājies pie trīs ēkām, no kurām viena tikusi Guela ģimenei (šobrīd šajā mājā atrodas skola), pašam Gaudi (šobrīd šajā mājā ir Gaudi muzejs) un vēl viena māja kādam arhitektam paziņam. Šī māja tiekot apdzīvota arī šodien. Tas viss tā ļoti skopi un pavirši atstāstot. Piedodiet. Taču tas ir papildus stimuls aizbraukt pašiem un visu noskaidrot.
Es ļoti slikti atceros faktus, jo īpaši tādos brīžos, kad skats man aizmiglo prātu. Un sajūsma par to, ko redzu, bija vistiešākā prāta aizmiglošana, atstājot visu pārējo darbiņu sirdij. Sak, ēd to prieku, ēd!
Pa ceļam uz parku kārtējā strūklaka. Ak!
Un tad jau īstais pagrieziens, īstā iela un kāpiens, kad spēka vairs nav nemaz, lai gan.. tur ielas galā ir eskalators, kurš sagurušos ļaudis pavisam mierīgi uzvizina augšā, bet es esmu no turienes, kurienes esmu un lepnums man neļāva izmantot šo ierīci. Par spīti kāpu pa neskaitāmiem pakāpieniem. (Ja vien būtu zinājusi, cik ļoti šī spītība man atspēlēsies..)
Simpātiski elektrības kabeļi.
Un visiem ir vieta. Ja meklē, tad tādu var pat atrast sienā.
Tur pašā spicītē, tur pašā augšā kāds traki ģērbts puisis spēlēja ģitāru un kaut ko nebalsī dziedāja. Pastāvīgais mākslinieks esot. Citi ar nākot un tad viņi tur mainās. Skats tālumā tik un tā ir skaļāks.
Gaudi māja. Burvīgs namiņš.
Zaļš, zaļš, visapkārt zaļš!
Lūk, arī viens no tiem slavenajiem trokšņa cēlājiem. Mielojas.
Parka ieejas vārti.
Un tuvāk, jo te tomēr stāsts ir par detaļām, lai gan iekļaušanās aināvā ir ne mazāk svarīga.
Vēl mazliet tālu skatu. Viss vieglā migliņā.
Un tad šīs nedēļas stāstu noslēgumā manās acīs jānolasa tikai viens jautājums: kad brauksiet uz Barselonu?
Stāstu sēriju noslēgšu nākamnedēļ.
Lai burvīga nedēļas nogale!
