Katru reizi, kad kāds man zināms īgņa ar stāžu pēkšņi kļūst pārpozitīvs un cenšas iestāstīt lietas, kuras esmu stāstījusi es, gaidu to brīdi, kad man beidzot tiks paziņots, ka cilvēks atklājis Jēzu (un te bez apvainošanās, reliģijas cilvēki) un ka svētdienās tagad tiks dziedāti korāļi. (Galvā zīmējas ainiņa ar ļoti priecīgām, miesīgām tantēm no kādas filmas, kuras ritmistki šūpojas gurnos, kustinot savus košos talārus.) Vairumā gadījumu tas prieks aizskrien tikpat ātri, cik ieradies, jo ir atšķirība starp to, vai esi atklājis sevī upi, vai vienkārši kļuvis par krānu. Ūdenskrānu.
Upe plūst, ja vien neizkalst, tā plūst, un tās sākums ir pašā, savukārt ūdenskrāns, lai pa to tecētu ūdens, sākumā ne tikai jāierīko, bet arī jāatgriež, turklāt vasarās daudzviet ūdens vēl tiek arī atslēgts. Kas vēl trakāk, par to jāmaksā, lai tas būtu. Sapratāt atšķirību? Ir svarīgi, ka prieks rodas pašā, nevis ārējos apstākļos, protams, vēl svarīgāk ir tas, ka tas ir, jo ne visi var būt avoti un upes, kādam ir jābūt arī krānam.
Esmu gatava tai dienai, kad kāds pajautās, ko esmu sākusi lietot, bet neviens nejautā. Šķiet, būšana upei viņiem šķiet pašsaprotamāka kā nebūšana. Ja nu tomēr, tad no rītiem asinszāļu tēju ar dažādu tēju sajaukumiem, iesnu periodā mammas doto zāļu uzlējumu ar patīkami rūgteno garšu, visu to aizkožot ar smiekliem un aktīvi praktizējot iešanu laukā no mājas, kas rezultējas ar vismaz vienu reizi (nedēļā) ēšanu ārpus mājas, kino, koncertu, izstādi un man-nav-laika-man-jāstrādā draugu satikšanu, jo viņiem ir laiks, turklāt viņi to labprāt veltīs jums, ar sagurušu skatu atkrītot krēslā un savu sakāmo iesākot ar: “Nu, stāsti!”
Iet uz tikšanos ar mēnešiem ilgi nesatiktu draugu ir kā iet uz randiņu. Nopētīt, stulbi smaidīt, pārdroši jokot un mazliet iemīlēties.
Lai koša piektdiena un siltas brīvdienas!
