Katru svētdienu tirgū zivju paviljonā esmu ievērojusi kādu večuku. Viņš tur sēž tāds priecīgs un rokās tur vairākas lupas. Tirgo. Tad nu es katru reizi domāju, cik lupas viņš pa nedēļu pārdod un vai vispār pārdod, jo iespējams, viņš tur sēž tikai tāpēc, ka grib sēdēt. Tāpēc, ka apkārt grozās cilvēku puļi un viņš nejūtas viens. Kā tāds izbijis padomijas laika pētnieks viņš tur sēž un vienīgais, kas par to liecina, ir tās piecas lupas viņa rokās.
Šajā vēlajā vakarā arī Tu vari būt pētnieks un sārtirozajā zilonī atrast ko neparastu, kas sanācis pats, precīzāk, izveidojies pēc slīpēšanas. Atrodi citplanētieti!
P.S. Kosmiskais zilonis ar rozā gaismu no muguras meklē sev mājas. Tas tā, starpcitu.
citplanētietis gurnā..?
..un Merilinas cienīga dzimumzīme.
Es šoreiz ne par ziloni, es par večuku. Par to sēdēšanu. Es zinu vienu tantiņu, kas tirgo kabatlakatiņus. Nu, tās salvetītes paciņās. Kāda ir cerība, ka no viņas kāds nopirks, ja katrā kioskā par 10 sant un pat mazāk var nopirkt? Un kur viņa dabū tos lakatiņus, lai viņai būtu izdevīgi pārdot? Un , ja viņa dienā pārdot 2 paciņas, ko viņai palīdz tie 20 santīmi? Un ja viņa nosalst un saslimst, aukstumā klaiņojot? Un man ir tik žēl šo izmisušo cilvēku. Iespiežu rokās naudiņu, “preci” man nevajag, un ātri dodos prom. Kauns, ka man silti un es paēdusi, bet viņiem jātirgo lietas, kuras nevienam nevajag, lai tikai kaut cik, kaut drusku…