Kni virtuve

love yourself more

Uzzīmē man ziloni, antropolog #3

“Vai smukā Daina jau ir klāt?” veru vaļā durvis un mans jautājums apsteidz soli, kuru speru pār slieksni. Smieklu pavadīts, tas virtuvē nonāk pirms manis. Tā mēdz iesākties tie pankūku rīti vai vienkārši brokastu rīti, kuri nekad nevar būt vienkārši. Daina ir mazliet sapņaina būtne, no kuras skatiena nāk patīkams siltums. Tāds siltums, kurā gribas kavēties un brīdi palikt. Vēl vienu brīdi.

Tas, kā mēs raugāmies uz citiem, ir zināms tikai citiem, savukārt mums – tikai nojaušams, un man vienmēr paticis, kā Daina uz mani skatās. Tā skatās cilvēki, kuri klausās. Nē, tie kuri klausās un dzird.

Vēl Dainai padodas matemātika, un pēc ziloņa zīmējuma, kuru saņēmu, gribas apgalvot, ka arī ģeometrija. Daina saka, ka skolā zīmēšana nav padevusies, lai gan man šķiet, ka tās ir pilnīgas muļķības. Mēs secinām, ka mums kaut kas nepadodas tad, ja nespējam iekļauties kāda noteiktajos rāmjos, kuri diktē to, kas ir padošanās un kas ne.

Savietojot sešstūrus, viņa izveidojusi ziloni, lai apietu iespējamo “kļūdu” tā vispār pieņemtās formas zīmēšanā. Bērni lieliski parādīja, ka tā forma ir tāda plūstoša un, viņuprāt, ir svarīgākas detaļas, kas ziloni padara par ziloni.

Lai paveiktu uzdevumu, sākumā izveidoju miniatūru sešstūri (viena mala 3 mm) no plānas, jo plānas (1 mm) plastikas kārtas, lai vēlāk to izmantotu kā sava veida šablonu un no sagatavotajām krāsām grieztu mazītiņus sešstūrus, kurus likt kopā. Lūk, kas man sanāca.

It kā esošās atstarpes aizpildītas ar pelēko plastiku, lai imitētu grafīta zīmuli.

Pat ja visā šajā ir dažas nobīdes no zīmējuma, es tieši tāpat kā Daina – no sirds.

Lai šodiena no sirds!

Atvilktne: Sloņ un darbi

Leave a Reply