Pat nezinu, ar ko lai iesāk, jo karstais gaiss visticamākais sagrozījis galvu. Kā jau kārtīga latviete, sākumā izteikšos par burvīgajiem laikapstākļiem (ja neskaita tās pāris spēcīgās lietus šaltis), pateicoties kuriem šodien beidzot bija tā iespēja uzvilkt kleitu un turklāt vēl beidzot kleitai piespraust savulaik konkursam gatavoto rotu.
Iestājoties arvien siltākam laikam neviens vien no mums veikalu saldētavās meklē saldējumu. Kāds nu kuram tīkamāks- šokolādes vai plombīra, zemeņu vai riekstu. Piedāvājums ir plašs un spēj tik izvēlēties, taču to visu pavada viens liels TAČU. Kad vēlējos doties uz kādu saldējuma kafejnīcu, ilgi nācās palauzīt galvu, lai izdomātu, kur tad mums Rīgā kāda ir. Atšķirībā no Rīgas, Vācijas pilsētās (gan lielākās, gan mazākās) saldējumu, kuru vafelē vai arī trauciņā ieliek, saveļot bumbiņu ar īpaši tam domātu karoti, ir ārkārtīgi daudz. Tad nu man nācās prātot, vai tiešām latvieši ir tik slinki uz saldējumu, vai arī viņiem tiešām patīk to iegādāties pie kundzēm, kuras ar saldētavu uz ritentiņiem un saules/lietussargu izvietojušās pa visiem parkiem? Vai tiešām latvietim nekārojas, stāvot pie saldējuma vitrīnas, pārdevējai teikt, ka nu viņš vēlētos vienu bumbiņu tumšās šokolādes, bet otru citronu saldējuma?
Atmiņās atausa saldējuma kafejnīcas “Pingvīns” laiki, kad no skolas braucām ekskursijā uz Rīgu un viens no pieturas punktiem bija tieši “Pingvīns”. Nu neko, Pingvīna vairs nav, taču blakus Galerijai Centrs ir saldējuma kafejnīca “Leduspuķe”. Tā ir vienīgā saldējuma kafejnīca Rīgā, kuru es zinu. Ja es kļūdos, lūdzu mani palabot. Šīs kafejnīcas trumpis, manuprāt, ir saldējums ar baziliku. Pieļauju, ka lielai daļai cilvēku nemaz nekārojas ēst saldējumu par zaļumiem, kas viņuprāt ož pēc kaķiem.. =) Esmu dzirdējusi tādu bazilikam veltītu salīdzinājumu, taču, tā kā manuprāt tās ir pilnīgas muļķības, izvēlējos tieši šo saldējumu. Ja pirmajā reizē, kad to pagaršoju, ņēmu tikai vienu bumbiņu, tad tagad jau palūdzu divas. Sadējums ar baziliku nav ne izteikti salds, ne skābs, ne arī sāļš (kā kādam varētu likties). Tas ir aromātisks un patiešām garšo pēc bazilika. Vēl tikai kādu tomātu sorbetu klāt un tā būtu ideāla kombinācija.
Foto no Panoramio.com
sakārdināji :) es šodien no vietējās bodes atvilkos ar trīs TIO- plombīra, šokolādes un kazeņu-melleņu :) Kad izlasīju tavu domu tekstu, oi kā sakārojās tā pa smuko- http://www.draugiem.lv/gallery/?pid=30427243
Tas gan.. Rīgā tādu nav.. arī es, ja sakārojas gardu un interesantu saldējumu, dodos uz “Leduspuķi”. njamm… nesen ēdu saldējumu ar burkāniem un saulespuķu sēkliņām.. bija interesants… mans favorīts tur ir banānu-
kiršu un pavasarī-rabarberu..
Bet patiesi garšīgu, mājās gatavotu saldējumu var iegādāties tirdziņos. vakar Rātslaukumā ēdu TĀDUS gardumus. njamm.- smiltsērkšķu sorberts, ābolu-kanēļa, zemeņu-piparmētru ar pipariņiem, biezpiena utt. ‘http://majassaldejums.lv/
bet vispār dienas kārtībā saldējuma mašīna un būs man unikāls un gards saldējums.. njammm
saldējums ar baziliku. MAN TĀDU JĀPAGARŠO! jā, es bļauju Tev komentārā. :D
baziliku studijā.
es parasti aprobežojos tik ar auzu pārslām un marmelādi :D
Tas ir bizness! Latvijā saldējuma sezona ir tāda paīsa, kamēr Vācijā nedaudz citi platuma grādi. Bet Rīgā ļoti jauka, autentiska saldējuma kafejnīca vēl pirms kāda gada bija pie kultūras pils Ziemeļblāzma.
Bizness ne bizness, bet Rīga taču ir pelnījusi vairāk par divām saldējuma kafejnīcām.
Var taču to biznesu kaut kā apvienot, piemēram, tā pati pieminētā Leduspuķe piedāvā arī siltos ēdienus.
Pēdējā laikā Rīgā saradies neskaitāmi daudz bulciņu un kūciņu tirgotavu. (vai tik daudz vajag?)
Vai tad kāda no tām nevarētu arī blakus saldējumu piedāvāt?
No Tavas mutes Dieva ausī.
es mazu laiku atpakaļ lasīju, interviju ar Leduspuķes īpašnieci, kura teica, ka tas viņai tikai vaļasprieks un sirdlieta. Bizness nenesot peļņu. :(
Skumji, jo man arī patīk saldējuma kafejnīcas.
Ņemot vērā krīzes laiku, visi skaita santīmus un saldējums lielveikalā ir lētāks, nekā tas, kas kafejnīcā.
Stāsts par santīmu skaitīšanu: 5diena. Alfa. Sēžu pie RIMI un gaidu, kad jaunietis atbrauks pakaļ, lai aizvizinātu uz Ziemeļpolu. Tas, ko es tur redzēju, pēc santīmu skaitīšanas neizskatījās…
6diena. Tirgus. Cilvēku, ka biezs. Santīmus skaita retais, pērkas uz nebēdu.
7diena. Esmu nolēmusi iepriecināt sevi ar jaunu veļu. Stockmann. Pie kasēm. Zini, arī tur nelikās, ka kāds skaita santīmus.
Tā es varētu datēt katru dienu, kad esmu bijusi kādā no veikaliem. Groziņu saturs neliecina par to, ka kāds skaitītu santīmus. Nopietni. Vai nu cilvēku joprojām dzīvo pāri saviem līdzekļiem, vai arī pelna aploksnē. Domāju, ka abi varianti ir derīgi.