Vairs neesmu “ciemos”

Kad šovakar iemēģināju jauno blenderi, smieklīgi, bet es beidzot sajutos kā mājās. Dungoju kaut ko pie sevis, cepu un vārīju, priecājos par tehnoloģiju varenumu un teju vai situ plaukstas, cik šī manta būtu noderīga kādai jaunai māmiņai, lai taisītu biezeņus bērnelim.

Visa šī mantu iegāde pēdējās dienās man lika atcerēties to laiku, kad tikko atbraucu uz Rīgu. Dzīvoju pie vecvecākiem, naudas man bija tik, cik tā nieka stipendija (nez ko var nopirkt par 8 Ls?) un vēl tā periodiskā kabatas nauda, ko pa kluso deva opis. Apbrīnojami, es pamanījos iekrāt. Toreiz par šiem astoņiem latiem un iekrājumiem es pirku to, ko man sirds kāroja. Mani vecāki neko nav lieguši un bērnībā, kā arī skolas gados man ir bijis viss, kas vajadzīgs, taču tas nenozīmē, ka man bija viss, kas bija vairumam mana vecuma meiteņu. Man nenopirka tās ūber stilīgās zeķes līdz celim, nebija man arī tādas zilganas plecu somas, kas bojāja stāju, taču man bija siltums un vecāku mīlestība.

Visa šī mantu iegāde gan ir kā tāds skrējiens, lai tomēr kompensētu bērnības materiālo pusi. Bet vai tad tā nav? Tie, kas bērnībā nesuši ūdeni no akas, lai nomazgātos, tagad labprāt ntās minūtes stāv dušā un izbauda to komfortu, ko sniedz šis ikdienišķais prieks, kas pat nav prieks. Vai arī tie, kam bērnībā nebija iespējas iegādāt grāmatas, kuras tie vēlējās, tagad pērk visas, kuras grib izlasīt. Galu galā tas teiciens, ko mammas bieži atkārtojušas – kad izaugsi liels un pelnīsi pats, varēsi pirkt, cik vien vēlies. Smieklīgi, bet tieši tā arī notiek, tikai tajā mirklī, kad jāpērk pašam par to naudu, ko esi ilgi un dikti pelnījis, tad gan sāc saprast vecāku apdomīgumu, lai gan ir cilvēki, kas tik un tā šķiež, jo bērnībā šādas iespējas viņiem nav bijis.

Smieklīgākais gan no manas “vēstures” ir tas, ka pirms sāku pelnīt pati, biju mistiskā kārtā izlēmusi, ka skaistas veļas man būs ar kaudzi :D Varētu padomāt, ka iepriekš ar pliku pakaļu skraidījusi. Sasodīts, viena daļa noteikti ir kaut kādu bērnības kompleksu un trūkumu kompensēšana, bet kas ir tas otrs, kas dzen mūs pēc tā ko sauc “es gribu, lai man būtu”… vai tiešām, tas bērnības teikums: kad izaugsi, varēsi gādāt sev visu, ko vien vēlies? (tikai neviens vēl nepasaka, ka šis tas būs tomēr jādara, lai to spētu realizēt).

Lai nu kā, bet beidzot jūtos kā mājās un tā ir sasodīti skaista sajūta.
Silta un auklējoša.

Labu miegu!

Published by

Kni

Love yourself more

9 thoughts on “Vairs neesmu “ciemos””

  1. jā, jā, tā ir… tāpēc es tagad katru sezonu iztērēju milzīgu summu, lai iegādāts kaudzi ar drēbēm un apaviem, bez kuriem noteikti varētu iztikt… vispār tie mani pirkumi ir tik spontāni un bieži vien nepraktiski, ka pašai dusmas, un katru reizi nosolos, ka izbeigšu barot savu bērnības kompleksu. Līdz atkal kaut ko ieraugu veikalā… jā, un dušā es arī mēdzu stāvēt ilgi :D

  2. Laikam tādēļ man nepatīk pirkt drēbes, no bērnības! (Pilnīgi iespējams) :D Lai gan pirms jaunā gada sapirku diez gan daudz, visi pat brīnījās, kas ar mani, tāpat kā es! :)
    bet, par tevi man prieks! :) Un blenderis ir noderīga lieta! Es ar to gatavoju mīklu ābolu pīrāgam, jo man nav mikseris, bet ar blenderi tāpat viss labi sanāk! :)

  3. Arī man dažreiz šķiet, ka pilnīgi mierīgi varu bez visa kā iztikt. Tad es ieeju veikalā un man sāk šķist, ka šī nagu laka, grāmata, zeķbikses mani pilnīgi noteikti padarīs laimīgāku. Bet vienmēr jāatceras, ka bez tās pelnīšanas fāzes nebūtu gandarījumu par “ieguldījumu” [kaut vai ļoti triviālu].

  4. Man arī nebija to sasodīto zeķu, kuras vienu plaukstas platumu stiepās pāri celim, bet ai, kā gribējas :) No kabatas naudas bērnībā krāju visādiem sīkumiņiem, ko vecāki man nepirka – varavīksnes krāsas spirāle, jo-jo, elastīgā melnbaltpumpotā auduma matu lente, kārumi kārumiņi – čipši, cola, fanta un garšīgās importa šokolādes tuvējā benzīntankā…
    Tagad? Tagad es neko nepērku lieku, tikai tapec, ka pēkšņi sagribējies. Es noskatu lietu un tad riņķoju ap to apdomājot – jā vai nē. Ja jā, tad tagad vai ciesties līdz izpārdošanai. Bet parasti uzvar veselais saprāts un tiek gaidīta izpārdošana, kad arī vēl izvērtēju vai ar tādu atlaidi esmu gatav pirkt vai nē :)

      1. Tas nav praktiskums. Tas ir skopums :D Tagad gan ir labi – man liekas, ka man nekas neizskatās vai izskatās “resni”, tad nu uz veikaliem neeju vispār :D Bet martā vajadzēs kaut ko svaigu darbam nopirkt, jau tagad ar šausmām domāju par medībām, mērīšanām, elektrizētiem matiem un mocībām, lai nopirktais būtu +/- kombinējami savā starpā. Ar šito man vistrakāk iet: Kni minētā bērnības ietekme – mamma strādāja second hand veikalā un visu gatavu atstiepa. Tā arī neiemācījos jēdzīgi drēbes iepirkt :)

  5. Pirmo komentāru iespējams, ka pieklājīgi sākt ar paziņojumu, ka es lasu jau kādu laiku un man patīk tas, ko šeit izlasu.. :)
    Tik šoreiz mani tas, ko izlasīju, uzrunāja vēl vairāk nekā parasti… Jo man visu laiku likās, ka tikai es pērku dažādas mantas tāpēc, ka tā ir kaut kāda bērnības trauma vai nepiepildījums. Jāatzīstas arī es ilgi mazgājos dušā, un lai arī daudziem tas šķiet tik ikdienišķi, tas ir prieks – prieks, kas padara ikdienu vieglāku :) Un es pērku grāmatas, ko gribu izlasīt.. un daudz krāsainu zeķubikšu un vēl visu daudz ko, jo tā gribas… Reizēm jau apdomājos un šķiet, ka nav ko tērēt tik daudz lietām, kas jau it kā ir… bet no otras puses – ja jau tās lietas dara priecīgu, tad lai jau ir :)

Leave a Reply to Inga Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.