Liekas, ka sporta zālēs grpu nodarbībās ir kāds nerakstīts princips un proti: katrai no dalībniecēm ir sava aptuvenā vieta. Vietas mainītas netiek un katru reizi vari paļauties, ka tavā tik ierastajā vietā neviena neies… ja vien tā nav jauniņā.
Vienu abonementu atpakaļ tieši tādā veidā man priekšā nostājās neredzēta atlēte. Biju pieradusi, ka priekšā vingro spriganā meitene, kura izskatījās dzimusi kustēties. Ziniet, ir tādi cilvēki, kuriem ļoti piestāv kustības un, lai ko viņi arī nedarītu, tas no malas izskatās glīti. Tad, lūk, biju jau pieradusi pie grupas biedrenes, kad pēkšņi viņas vietā nostājās neredzēts stāvs īpatnējos nike sporta apavos. Pēc pirmajām kustībām izskatījās, ka arī šī būs lietpratēja un visticamākais palīdzēs vingrot, bet nekā.. tik vien kā tās sākotnējās māņu kustības. Likās, ka viņa speciāli visu dara citā ritmā un ka speciāli visu dara nepareizi, absolūti neievērojot to, kā vingrinājumu izpilda trenere.
Kas notiek šādās situācijās, kad kāds pa priekšu vicinās pavisam citā rītmā? Tieši tā, jaukt sāc arī Tu, jo spogulī redzi ne tikai sevi, bet pirmkārt jau arī līdzvingrotāju. Sakodu zobus un sāku koncentrētis divtik, BET mani pārņēma dīvaina sajūta. Jo vairāk viņa jauca, jo precīzāk izpildīju vingrinājumus. Likās, ka sevī būtu atklājusi “vampirelli” un barojos no viņas nespējas. Nē, tā nebija pašapliecināšanās, tā bija nemitīga cenšanās nesajaukt, jo citādi mierīgi varēja iet prom. Nākamajā reizē, kad ieraudzīju, ka madāma atkal taisās stāvēt man priekšā, savācu savas pendeles un aizgāju uz otru zāles galu.
Vakardien piedzīvoju līdzīgas sajūtas, tikai šajā reizē es skaitījos “jauniņā”. Nodarbība, uz kuru eju, notiek gan sešos, gan septiņos. Ir tik patīkami apzināties, ja neesi paspējusi atskriet uz to, kas sešos, tieši tādu pašu vari saņemt arī septiņos. Devos pie otras grupas un iznesīgi priekšā nostājās divas draudzenes. Tās noteikti ir viņu vietas, tāpēc mierīgi paņēmu stepa soliņu un nostājos aiz viņām. Viena, glīti veidota garkājaina gaišmate, bet otra – druknāka brunete. Ak, kā man nevajadzēja tur stāvēt, jo liekas, ka tā vieta ir noburta. Tajā visas jauc, putrojas, izdomā savu ritmu un, ja līdzsvars manī būtu ideāls, varētu vingrot ar aizvērtām acīm. Viss atkārtojās jau pēc ierastās shēmas un koncentrējos divtik. Bija papildus stimuls izpildīt vingrinājumus precīzāk par precīzu.
Pirmo reizi ūdens pudelē beidzās ātrāk par nodarbību.
Tagad nezinu, vai varu dzīvot tālāk mierīgi, vai man tomēr jāsatraucas, ka manī uzjundījušas tādas vampīrīgas sajūtas, ka savu varēšanu esmu balstījusi viņu nevarēšanā. Jaunokaunās?
Lai jums koša diena!
Manējā būs sasodīti gara, smaga, bet ar krietnu devu smieklu un mazlietiņ teātra.
“Ieej sevī” un neskaties spogulī. Ja zini visas kustības, atceries sajūtu kādai jābūt, kad izpildi pareizi, Tev pat nav nekas jāredz.
Es arī mēdzu jaukt un lekt no ritma nost, jo man uz stepa soliņa līdzsvars sāk ļodzīties, pie tam mēģinu vairāk uzmanību likt uz precizitāti, ne ātrumu. Bet paldies dievam “tur visas tādas”, ka savā ritmā dara, uz citām neskatās, tad mierīgi varu ņemties :)
:) tev vienkārši ir slimīgums būt labākai. tāpēc esi tik uzcītīga un nē, neesi Tu enerģētiskais vampīrs! :) Viņas jauc, jo piemēram sāk spogulī redzēt Tevi vai citu, kas izpilda precīzi un saprot, kā viņām nesanāk! un tad sanāk jaukt vēl vairāk! :)
Man nav slimīgums būt labākajai, es maksāju 35 Ls mēnesī par sporta zāli un es šo naudu arī pilnībā izmantoju. Es neeju ampelēties nodarbībā, bet gan strādāt ar sevi. Ja cilvēki mētājas ar naudu un iet izrādīt savus dabas dotumus, tā ir viņu problēma. Es eju strādāt un man ir mērķis, kāpēc tur eju.
Neesmu tik bagāta, lai dzītu luni.
Turklāt, ja man jūk, es skatos uz kādu, kurai nejūk, jo viņa man palīdz tikt atpakaļ ritmā.
Sasmējos par to svešinieci, kas “speciāli visu dara nepareizi, absolūti neievērojot to, kā vingrinājumu izpilda trenere”, jo tieši tāda varētu izskatīties es… :) tāpēc arī neeju uz grupu nodarbībām. Esmu bez jebkādas ritma sajūtas un pinīgi tizla, un smagnēja, kaut gan apkārtējiem ir tieši citāds priekštats, jo esmu neliela, pasīka un tāda fiksā meitene, bet nēēē – esmu smagsvara zaķis! Un vienmēr šajās situācijās domāju – paldies dievam, ka mani neaizrauj dejošana, tad manī ne vien vīlušies būtu visi mani deju partneri, bet arī klibi un traumēti… citreiz domāju, ka esmu sev iestāstījusi, ka dejot nepatīk tieši šī iemesla dēļ…
Kad kādu laiku atpakaļ tu rakstīji par zāles apmeklējumiem, kur visi vai kāda skatās, es arī biju tā, kas tā domā, ka skatās un ievēro visas manas nepilnības, un, re, tu to pierādi – tu pamani tās jaukās tizlenes, kas tev jaucas priekšā… un viņas visdrīzāk arī jūtas neērti, ka nesanāk un ka visi to redz…!
Liki pasmaidīt par to klibošanu un traumēšanu! :)
Es tā skatos, ka esi visu interpretējusi pa savam.
Pirmkārt, es neteicu, ka viņa ir tizla. To teici Tu un sevi arī nosauci par tizlu. Ja kāds arī ir vīlies Tevī, tad tā esi Tu, jo Tu pati sevi noraksti jau pašā saknē.
Kas attiecas uz tām divām jaunkundzēm, kas man stāvēja priekšā – viņas nostājās PAŠĀ priekšā un PAŠĀ priekšā iet tikai tie, kuri visu prot. Tas ir kā stāvēt ar treneri vienā līmenī un palīdzēt citiem turēt līdzi. Es toreiz arī savā uzsakuma rakstā par sporta zāli teicu – ja Tev stāv priekšā kāda, kurai viss padodas, nekrīti kompleksos, bet gan izmanto viņu! Nevajag manis teikto interpretēt pa savam un tas ir tieši tas, ko Tu šobrīd dari. Turklāt ir ļoti liela atšķirība – ievērot un blenzt. Pasaki man, uz kurieni man jāskatās, ja spogulī priekšā rādās viņas, kuras visu jauc. Tak aizej aizmugurē, iemācies soļus un stāvi priekšā! Nesaprotu, kur ir problēma.
Kaut vai piemērs no skolas laikiem – vai tie, kas visu prata gāja sēdēt aizmugurē? Nē! Priekšā. Tad mans jautājums – ja neko vēl nemāki (vēl! tas nozīmē, ka tu mācēsi), kāpēc lien priekšā IZRĀDĪTIES???
Nē, es nenorakstu sevi, es vienkārši zinu, ko es varu un ko nē un godīgi to arī atzīstu. Un apzinos, kur esmu tizla, bet tādā mīlīgā nozīmē, es neīgnojos, ka man nesanāk, drīzāk pasmejos par sevi un tad jau arī citiem tas nešķiet briesmīgi…
Tad ir labi, bet Tu vari vairāk, nekā Tu iedomājies.
khm..Kni, varbūt tik vienkarša iemesla dēļ, ka acis labi nerāda un zi, ar brillēm nav diez ko viegli.Piemeram, tas bija mans iemesls ilgu gadu garumā, kad apmeklēju grupu nodarbības.un esmu pārliecināta,ka daudzas dāmas – tieši tāpat kā tu tagad – teica, khm, ko viņa tur priekšā meklē?:)
Varētu domāt, ka man tālumā ir ērgļa acs (-1.75 un -2) :D
Bet nu.. nevar jau neko redzēt, ja pat neskatās.