Varētu jau, bet nafig.

Varētu jau uzrakstīt, bet nerakstīšu.
Varētu jau pastāstīt, bet nestāstīšu.
Varētu jau to akmeni, bet nafig, lai arī mazliet jocīga, bet silta man Viņa un lai arī rudenim vienalga, tā mirdz!

#memento.ibumentin

P.S. Pēc sarkanvīna desertā vienmēr tiek pasniegts miegs. Tas izredzētajiem. Tas tiem, kam trūkst.

Published by

Kni

Love yourself more

5 thoughts on “Varētu jau, bet nafig.”

  1. …neraksti…nestāsti…nemet… Tik neturi, lūdzu, sevī…
    …pēc sarkanvīna desertā izredzētajiem tiek dots miegs… bet ne sapņi… …un tad tiem, kam trūkst, jāver acis plaši vaļā, jāiet spārdīt krāsainās lapas, jāpiebāž pilnas kabatas ar kastaņiem, jāsāk degt sveces un “jāparunājas” ar ziloņiem…
    Kni, nafig visu! Te Tev silts apskāviens… ( )

  2. Giču, man ir labākie lasītāji!

    Kastanis gan baigi pārpratis, jo šis patiesībā ir tāds ļoti pozitīvs ieraksts, turklāt sapņi rādījās un es patiešām labi izgulējos.

    Man savulaik bija tāds ibumatīna dzejolis, kurš sacēla pamatīgu vētru un pēc tā publicēšanas sen neredzēti un nesatikti draugi pēkšņi sāka par mani interesēties, tēju iedzert piedāvāja, uz kino aiziet utt.

    Tas skanēja apmēram tā:
    Kilogramu ibumetīna,
    lai apstājas sirds.
    Liks tās vietā akmeni,
    kas ciets un mirdz.

    Pieminot dzejoli, kuram noteikti aprit kāda jubileja, tad arī tas teikums, ka varēju jau to akmeni, bet nafig.. =)

    Citādi es netaisos nekur notīties, būs vien jālasa :D

    P.S. Šajā nedēļas nogalē sarunas ar ziloņiem izpaliks, jo man jāaizbrauc ar vēju parunāt.

    1. Nē, nē, jūs mani nesapratāt. Ir lietas, par kurām negribās stāstīt, jo tās gribas paturēt tikai sev, sev un sev. =)
      Nav runa par spēku. Ir lietas, par kurām es te visticamākais nekad nestāstīšu, jo nav viss jāstāsta, lai citiem būtu interesantāk lasīt!

Leave a Reply