Varu izrotāt citus, bet sevi nevaru. Varu apģērbt citus, bet sevi – nevaru. Nesanāk. Varu iedod padomu problēmas risināšanai, savas problēmas atrisināt nevaru. Nojaušu, kā palīdzēt citiem, sev nevaru.
Tad kur ir tā problēma? Vai tajā faktā, ka par saviem lēmumiem jāuzņemas atbildība, taču par tādu pašu padom-lēmumu došanu citiem nav? Tāpēc viss no malas šķiet tik vienkāršs un varam bez problēmām risināt citu problēmas, kamēr mūsu pašu stāv noliktas malā un gaida kaut kādu labāku dienu vai mirkli?
Visa vaina atbildībā un spējā pieņemt to, ko izvēlējies?
Tas ir no sērijas, man tas netraucē, kamēr mani tas neskar?
Vai visu sarežģī tikai viens aspekts, proti, ir jāizlemj par sevi un jārīkojas savā “labā”, jo galu galā, dodot padomu citam, ar tālākām sekām jau pašam nebūs jācīnās, ja?
Varu – nevaru
Published by
Man šai sakarā nāk prātā doma.. Cik bieži mēs klausamies citos? Un cik bieži – sevī. Vai nav tā, ka ar sevi “parunāties” laika nesanāk?
Bet par atbildību – ir,ir.. Es ar to pašu slimoju.. :D