Kni virtuve

love yourself more

Vējelis

Tas bija Viņš, kas plivināja un čīkstināja visu, kas tā pavājāk nostiprināts.
Dzina mākoņos skrējienā un tricināja ikvienu koku kā tādu ābeli rudens pilnbriedā, gribēdams tikt pie skaistākā ābola pašā galotnē.
Jūra, atspērusies pie horizonta, skrēja pie kāpām kutināt to paduses, lai tās savukārt, iespurgdamās smieklos, dzenātu sīkos smilšu graudiņus. Vismaz tos, kurus nebija paspējis samērcēt lietus, kurš pēkšņi bija uzņēmies dārznieka lomu un rasināja kailo zemi.
Sakarā ar to, ka zibens bija devies pelnītā atvaļinājumā, vientulīgi pamestais suns kaut kur tālumā turpināja gaudot un viens pats varonīgi centās atgādināt piemirsto dziesmu. Bāka turējās, un, vēlot labunakti, uz atvadām miedza ar aci.
Es tikmēr dzēru tēju un mazliet parunāju par vēju.

Foto: browndresswithwhitedots.tumblr.com

Leave a Reply