Vienkārši

Sākumā mēs esam svešinieki un nezinām neko viens par otru. Nu labi, jums ir tā sajūta, ka jūs par mani zināt daudz, jo, malkojot tēju kāda virtuvē katru rītu, par to vairs nerodas nekādas šaubas. Sak, un tad pienāk tā diena, kad jūs pastāstāt par sevi un es darinu ziloni. Tieši jums. Tieši Tev.

Tieši tā bija ar šo ziloni, kas drīzāk bija minējums, jo brīžos, kad jādarina kaut kas cilvēkam, kurš ir paspējis sasniegt kādas virsotnes, es samulstu un nodomāju to nožēlojamo latvieša “ko tad es”. Cenšos lietas sarežģīt, lai gan patiesībā viss ir vienkārši. Arī šajā zilonī – visa sarežģītība un dziļums ir tā vienkāršībā.

Vai Tu atceries to reizi, kad stāstīji par sevi un saņēmi savu pirmo ziloni?

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

6 thoughts on “Vienkārši”

  1. Ak, skaistulis! Viņā ir noslēpums.

    Pirmo reizi par sevi stāstīju, kad tiku pie ziedu auskariem un piespraudes. Pirmais zilonis savukārt atnāca pats – vajadzēja vien pastāstīt, kāpēc tieši pie manis viņam būtu jānonāk. Un pirmais joprojām ir tas īpašākais. :)

  2. Oooo, tur ir nakts, okeāns un vētra! Aizver acis vai apklāj tās ar burvīgu šalli un ļaujies…

  3. Paldies, dāmas! Un īpašs paldies Elīnai, kura nenoslinkoja un padalījās. Ļoti novērtēju!

  4. Ak, kādi viļņi! Tie noteikti nav redzēti Baltijas krastos..
    Man pirmie bija auskari ar stilizētām vīnogām (?).. Viens no tiem, diemžēl, pazuda pirmajās nēsāšanas dienās, bet otrs tapa uzdāvāts labam cilvēkam piemiņai par skaistām kopā pavadītām dienām.
    Savukārt pirmajam zilonim ilgi nevarēju aiziet pakaļ. Bijām sarunājušas agri no rīta un nevarēju pamosties un dabūju sūtīt čīkstīgu īsziņu. Kad tomēr saņēmos drosmes doties pēc sava zaļā lapu ziloņa, biju ļoti priecīga! Un komplimentus par to saņemu nemitīgi.

    1. Paldies, Gita! Man šķiet, to mūsu pirmo tikšanos atceros, tikai smieklīgi, auskarus gan nē :D

Leave a Reply