Kni virtuve

love yourself more

Viesizrādes

Pēc ledusskapja satura iespējams noteikt nedēļas dienu un vakardienas rīts signalizēja, ka pavisam noteikti ir ceturtdienas rīts, turklāt draud iztukšīts, proti, veikts vājš aprēķins sestdienā. Dienā, kad tiek veikti visi pirkumi, lai nedēļas garumā veikalam būtu jātuvojas vien vienu, vai nevienu reizi, bet mazliet tomēr žēl, ka tā, jo veikalos ir ainiņas. Pēc sešiem tur sākas viesizrādes pie slīdošās kases lentas, kas ir kā mūžīgi kustīgā skatuve. Kā skatuve, kur dekorācijas mainās minūšu ietvaros. Sak, tieši tik ātri, cik katrs no aktieriem paredzējis uzstāties.

Viņa bija tērpusies medainas krāsas mīksta zvēruļa kažokā, vilnas beretē, no kuras spurojās cieti, sabojāti gaiši mati. Nolikusi somu uz slīdošās lentas, viņa rakājās tajā kā šunelis, kurš zinādams, kur noracis kauliņu pērnajā pavasarī, nu cenšas to palaist brīvībā.
“Ak, es laikam kavēju rindu,” teica kažoks veca, čerkstoša radioaparāta balsī un sāka kārtot produktus uz slīdošās lentas, turpinot rakties pēc kauliņa. Tajā brīdī kasieres skatiens izteica visu. Ja lūpu kaktiņi vēl centās smīnēt, tad acīs kvēloja naids un dusmas uz kažokaino aktrisi, kas tobrīd uzstājās. No melni krāsotajiem un ilgviļņotajiem matiem nodevīgi spīdēja gaišākas matu saknes, kuras, pastiprinoties dusmām, kļuva vēl redzamākas, un, ja tajā brīdī mēs filmētos Alijas Makbīlas cienīgā seriālā, tieši pa to taciņu gaisā paceltos tvaiks. Dusmu tvaiks.

Kažokainā, radiobalsij čerkstot, atradusi kauliņu, t.i., telefonu, uz brīdi nomierinājās, lai vēlreiz no sevis izdvestu vienu vienīgu “Ak, vai, ko nu?” brīdī, kad atvēra maku. Tik spilgtai aktrisei iedalīts par maz teksta. Nesatraucieties, skaidra nauda nav arī mana stiprā puse, nodomāju pie sevis un turpināju šaudīt skatienu no kažokainās uz kasieri, no kasieres uz kažokaino. Kasiere ienīda visus un bija nogurusi no visām izrādēm, kas acīm redzot bija vājas un neizteiksmīgas, apnicīgas un jau simtiem reižu redzētas. Viņai riebās teātris, kurā viņa strādāja.

Tikmēr es turpināju smīnēt, norēķinājos par mazpirkumu, pašāvu eļļas pudeli padusē un, minot sāls sniega putras ceļu, devos mājās, kažokainās nicīgā skatiena pavadīta, bet man bija vienalga, jo somā klusi savu uznācienu uz galda gaidīja vītinātā desa. A little guilty pleasure.

Lai koša piektdiena!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Elīna saka:

    Sasmaidījos, paldies! :)
    Bet, jā, tās ainiņas darba dienu vakaros pie veikalu kasēm ir to vērtas. Vai arī sabiedriskajā transportā, kur ne mazāk kolorīta publika apgrozās.

    14/12/2012 at 09:07
  • Liene saka:

    Tu esi mazs velnēns! :)

    14/12/2012 at 09:52
  • Gicha saka:

    šis bij dikti labs teātris! Atkārtot!

    14/12/2012 at 10:13
  • Liga saka:

    Ha – Ha – Ha… uzreiz atsaucu atminjaa sho reklaamu, kas man ljoti patiik, turklaat pa teemu:

    14/12/2012 at 12:08
  • Mēnessmeitēns saka:

    Līga, Tu ievietoji kolosālu reklāmu! :) Sasmejos…

    Kni, Tev izdevās uzburt lielisku teātra ainiņu. Pietam, neskatoties, ka ieraksts tapis sen, es tomēr to izlasīju tieši ceturtdienā! :) Un, jā, es ceru, ka mana piektdiena būs koša! :)

    11/01/2013 at 02:00

Leave a Reply