Ja sestdienas pēcpusdienā, izejot ielās, liekas, ka Ziemeļpolā nevienas dzīvas dvēseles nav, tad vieta, kur uzzināt, ka viss tik bezcerīgi nav, ka šajā pilsētā joprojām vēl kāds mīt un benzīns nemaz ar nemaksā tik dārgi (vismaz Krievijas ne), ir kapi!
Pilnu maisiņu svecēm devāmies piepildīt tumšo pirmā oktobra vakaru ar gaismu, apstaigājot katru no kapu kalniņā guldītajiem radiem. Katru reizi, ejot uz kapiem, pārņem neparasta sajūta, līdznācējam stāstot, ka te esi atnācis pie tā, bet te – pie kāda cita, ja patiesībā apzinies, ka neviena no pieminētajiem cilvēkiem tur vairs nav. Nav, bet katru reizi dodies atkal un atkal ciemos, katru augustu rotājot piemiņas vietu ar ziediem, bet oktobra pirmajā sestdienā iededzot svecīti lielajā svecīšu jūrā. Bērna mute rod salīdzinājumu ar mirkli Arēnā tieši pirms hokeja, tikai te pēc brīža valdīs klusums un svecīšu liesmiņas līgosies vējā, kas atceļos no ezera puses.
Foto: homecatalog.org
Es šodien savukārt biju kapos… :)
mēs lapas grābt bijām un ziedus ielikt vāzēs… :)
Man patīk kapi…
es dzīvoju Tava Ziemeļpola pusē un kapu svētki, tāpat kā svecīšu vakars mums ir nozīmīgas dienas. atceros, ka bērnībā vectēta māsa ar sedziņu nāca, līdzi groziņš ar gardumiem un visi pasēdēja kopā, satikās, pārrunāja dzīves lielos notikumus. tādi kā ģimenes svētki. man tas vienmēr nozīmēja vectēta satikšanu, kas nemaz tik bieži negadījās. saldējums mazbērniem un ucināšana.
šogad vecomammu uz Baltkrievijas robežu vedām – pie radiņiem, apsveicināties.
nekur jau tie cilvēki nav pazuduši, tāpat vien sirdī glabāti un pieminēti.
šķiet, ka otrā Latvijas pusē tā nav. bet tas jau tomēr katram pašam īpaši vai ne.
Pareizi jau Tu saki. Kapu kults Latvijas teritorijā attīstīts vairāk uz to plato galu.
Svecīšu vakars gan man parasti saistījies ar draudzenes dzimšanas dienu, kas mistiskā kārtā šogad šajā pasākumā neiekrita, taču parasti viss notiek tā (ātri jāpasaka, ka pārmērīgai alkohola lietošanai ir negatīva ietekme uz jūs veselību): sākumā mēs devāmies pasvinēt pie draudzenes uz mājām. Uzēst viņas mammas šmorējumus, kā arī nogaršot jauno brūvējumu. Tā kā kapi atrodas pie ezera, tas nozīmē, ka tur būs auksti un brūvējums tiek provēts dūšīgi. Vieglā reibonī pēc tam dodamies uz kapiem, lai satiktu radus un pēc tam turpinātu svinēšanu. Pēdējo reizi, kad piedzīvoju tieši šādu pasākumu, no tēva saņēmu tekstu: a Tu vispār labāk neelpo =) (nesatraucies, tēti, radi tāpat kapos dzers un neviens nejutīs :D)
Mjā, tā kapu būšana personīgi man ir ļoti sarežģīta (bērnības trauma), bet nu jau iet uz labo pusi. Pamēģināšu izstāstīt īso variantu :)
Tālajā 1989.kadā, kad man bija kādi gadi 8, vecāki nolēma, ka bērniem pienācis laiks uzzināt, kas ir bēres. Tā tas arī tika pasniegts neko vairāk nepaskaidrojot. Bija nomiris (neuzmanīga rīcība ar elektrību laistot siltumnīcu) kaimiņu onkulis, kolhoza priekšnieks, tātad bēres bija labi apmeklētas gan no personīgi aicināto, gan neaicināto viesu puses. Mēs kā tuvākie kaimiņi diemžēl ietilpām personīgi aicināto pulkā. Lai iezīmētu fonu pilnībā, šeit jāpastāsta, ka biju ļoti jūtīgs bērns un pagalma bērnu stāstītie muļķīgi nevainīgie spoku stāsti, par melno volgu un zilajiem nadziņiem, manī iedvesa dzīvas šausmas, kā arī viss kas saitīts ar spokiem un vispār ar miršanu kā tādu. Tā nu es, morāli pilnīgi nesagatavots bērns, pret pašu gribu, tiku iesūtīts visā tajā šausmu pasākumā. Apkārt izmisumā raudoši cilvēki un bēru klasika – histērijā raudošas debesis. Kur slēpjas “joks”? Lielais “paldies” maniem vecākiem, kas mani “sagatavoja” šim pasākumam. Es ne vella nesapratu kāpēc visi cilvēki tik nenormāli raud un pārdzīvo. Es, kā mazs bērns, 1 x mūžā redzēju, ka pieaugušie raud un trakākais, ka vienlaicīgi raud pāris desmiti pieaugušo. Lieki piebilst, ka man par nāvi nebija nekādas sajēgas un nojausmas – vien tas, kas spoku stāstos stāstīts, un redzot visu pieaugušo asaras un ciešanas, es biju pārbijusies tā, ka grūti aprakstīt. Manas ciešanas turpinājās arī pēc bēru cermonijas. Viesi sežas pie galda un notiek tusiņš it kā nekas tāds īpašs nebūtu noticis – tiek teiktas runas, tosti, visi smaida, čalo un pieēdas līdz nemaņai. Ir jautri! Tikai ne man! Man bija pilnīgi nesaprotama tik krasa emociju momaiņa viena pasākuma ietvaros. Man tā likās vislielākā liekulību uz šīs pasaules. Stundu atpakaļ visi nemaņā raudāja, bet tagad pēkšņi tusē. Es jutos emocināli nodota, bet viss pasākums caur sekojošo jautrību, apgānīts manās acīs. Man bija fiziski slikti, tik slikti, ka es nespēju norīt ne kumosa, man likās, ka visam ēdienam uz galda ir kapu piegarša (maza bērna murgi, es zinu, šausmīgi!). Sekas šim visam – pilnīgu kapu un ap to saistīto notikumu ignorance no manas puses. Liktenis man bija saudzīgs, jo līdz aptuveni 25 vai 26 gadu vecumam man negadijās bēres, no kurām nevarēju izvairīties. Tad nomira radu onkulis. Uz viņa bērēm es neaizgāju, vienkārši nespēju, lai gan kauns par to man bija liels. Ar prātu es sapratu, bet emocionāli nespēju. Es sastrīdējos ar visu savu ģimeni, jo viņi mani uzskatīja par bezgodi. Nelīdzēja arī tas, ka es uzvilku šo savu “skeletu” un burtiski iebāzu sejā, lai atriebtos par to, ko viņi man nodarīja bērnībā. Nē, gandarījumu neguvu, bet labums bija tas, ka beidzot par šo visu spēju runāt. Vēl pēc gada nomira mans mīļotais vectēvs. Beidzot biju gatava ierasties bērēs un to arī izdarīju. Šoreiz viss bija labi, cik nu labi var būt bērēs.
Tad nu nobeidzot šo visu: esmu ļoti tolerants cilvēks. Spēju pieņemt un saprast jebkādas cilvēku aizraušanās, vaļaspriekus un hobijus, nodarbes, parašas un visu pārējo. Vienīgais kas man sagādā problēmas ir kapusvētki. Jau pats nosaukums vien kapi un SVĒTKI. Gribās visus sapurināt, iepļaukāt un skaļa balsī kliegt: cilvēki, nu saņemieties taču!!!
Ps.svecīšu vakara sakarā manī šādas agresijas nav.
Tas, ka pie galda vairs neviens neraud (vai raud vien retais), man liekas jauki. Galu galā, nu cik var! Mājās pēc tam paraudāsi, jo ir taču tik daudz labu un priecīgu lietu, ko par aizgājēju visiem kopā atcerēties. Ja bēres ir no mana tēva radu puses, tad es vienmēr zinu, kurā galda galā sēsties, jo tur būs jautri. Tur cilvēki aizgājējam dāvās savus smieklus, stāstīs ar viņu visādus atgadījumus un piedzīvojumus. Iedomājies, tam zārkam jau tā ir vesels smilšu blāķis un asaru jūras uzgāztas virsū, kāpēc gāzt vēl, ja var tā smuki ar smiekliem. Gaisīgi.
Ar šobrīdējo prātu es pievienojos! :)