Sajūtu vilnis

Tā ir tāda neparasta sajūta, kas pārņem pēkšņi. Neticams saviļņojums, kad nevar saprast, ko ķert, ko grābt, vai vienkārši turpināt sēdēt un skatīties, kas tur sanāks, kas būs tālāk. Tāda maza laimīte, kas ilgst minūtes un pēc tam beidzas. Pēc tam to nomaina smeldzīga sajūta, kas izpaužas kā ilgas pēc tikko bijušajām sajūtām.
Pat ja kāds teiktu, ka jāizbauda, smadzenes skrien visam pa priekšu un zog mirkli. Zog, jo atgādina, pat ja tagad laidies un esi uz viļņa, pēc tam būs jāiekrīt ūdenī. Pat ja kādam tas varētu likties muļķīgi, ir tāds brīdis, kad sāc bloķēt sajūtas, lai nekad nenonāktu tajā ūdenī.
Tieši tāpēc man vienmēr vislabāk patīk process. Process tajā brīdī, kad tas notiek, ir kā mūžība. Tas nekad tajā brīdī nebeidzas. Nav zināms, kad tas beigsies, cik ilgi vēl turpināsies, bet kamēr tas ir, ir sajūta. Ir tā kņudinošā sajūta pakrūtē.

Tieši tādu šodien izjutu, darinot ziloņus. Patiesībā šī sajūta mani pielējusi visu nedēļas nogali, vakardienas nakti, kad līdz četriem rītā knibināju Indijas sērijas ziloni, kurš savos rakstos pārspēj visus. Tas neticamais miers, tā kņudināšana bija tāda kā sen piemirsta sajūta. Viegla un lidinoša eiforija.

Es nezinu, no kurienes atnāca iedvesma. Varu tikai nojaust, bet vispār dzīvē jau ne vienmēr ir tik svarīgi, no kurienes un kas rodas, ir tik kolosāli, ka tas rodas.

Lai silti un koša nākamā nedēļa!