Visa Rīga jau labu laiku elpo straujāk, jo, kā zināms, Rīgā ieradies Facehunter. Modes blogeris no Šveices. Ivans Rodiks (Yvan Rodic) – ļoti simpātisks jauns cilvēks, kurš modes blogošanu pārvērtis par savu darbu, ceļojot apkārt pa pasauli, iemūžinot cilvēkus ar stilu, publicējot to foto tālāk savā blogā un pat izstādot sabildēto fotoizstādē, kā arī publicējot grāmatā.
Šorīt Agnese Kleina puisi bija aizvedusi uz Radio 101 un, tā kā pulksten 12 uz tikšanos ar Facehunter iekš Lukabuka netiku, tad ļoti vēlējos dzirdēt šo nelielo interviju.
Tas nu bija mirklis, kad es pirmo reizi patiesi piedzīvoju pirmo vilšanos šajā radio, par kuru esmu līdz šim bijusi pat ļoti sajūsmā.
Pirms intervijas pasērfoju pa twitteri un man patika diskopeles twīts, kas izsaka arī to, ko es domāju: „visi kko ņemās ap facehunter(i), kamēr viņš mierīgi chillo ar @agnesiga iekš ABdambja. Enriko. Manīju tik promejot. Nepamanīsiet jūs rīt ar! (:” Lūk, tieši tā man pietrūka visas intervijas laikā – iekšēja miera no radio ļaužu puses un sagatavotības. Intervijām ir jāgatavojas!
Jautājumi bezsakarīgi (Un tagad Tevi uz visām lielajām modes skatēm aicina? Un kā viņi Tev par to blogu maksā? Vēl tik varēja pajautāt, cik tad maksā..), paši savā starpā kaut ko muļķīgi iesmej un rodas sajūta, ka intervētājiem Ivans liekas kaut kāds citplanētietis. Blogeri ir vienkārša un ļoti sirsnīga tauta, tikai atšķirībā no citiem, rakstiski (un puse no tiem arī mutiski) labāk prot izteikties un notverto parādīt citiem.
Sēdēju, klausījos un domāju, vai tad nevarēja ļaut Agnesei parunāt. Vismaz viņa ir kompetenta šajos jautājumos un ciemiņu uztver ar sajūsmu, bet tomēr mazliet vēsi, jo ko tur spiegt un kliegt. Priecāties vajag un nevis siekalas tecināt. Tāds provinciālisms lielpilsētā spiedās laukā pa visām vīlēm un, ja pirms intervijas nevarēju sagaidīt, kad tā sāksies, tad intervijas laikā gaidīju, kad tā beidzot būs cauri. Tāds Šipkevica vecākā stils – paši uzdodam jautājumus, paši arī atbildam un viesis sēž plikšķinot acis.
Teikšu tik rupji, cik skaipā rakstīju Rudu. Visi kā apmīzušies dēļ tā, ka šis puisis ieradies Rīgā. Vai tad tiešām nevarētu par to priecāties, netecinot siekalu līdz pat purngaliem un saglabājot vēsu prātu? Es patiešām no visas sirds ceru, ka viesošanās Lukabuka grāmatnīcā (par kuru, starp citu, radio ļaudis arī neko nebija dzirdējuši.. kašmars!) izdevās godam un katra/-rs autogrāfa kārotāja/-s būs tikusi/-cis pie Facehunter pildspalvas vilciena grāmatā.
Vēl tikai šo ierakstu gribētos noslēgt ar pēdējā laika labāko twītu autora Vinberga twītu: Šodien pie mums feishanteris. Viens cits tāds man reiz teica: “vai tu, lūdzu, nepaietu malā? Es tos smukos cilvēkus gribu nofotografēt.”
Lai Facehunteram košas bildes!
Foto aizņēmos te.
Interviju nedzirdēju un īstenībā nezināju, ka bija jādzird (ak es!!) :) To, ka mums te province, nākas gan atcerēties ik pa laikam. Dažreiz diemžēl arī tad, kad pati izsperu ārā taaaadu “provinci”, ka zemē jālien.. :D Man jau liekas – mūsu rozīne, tāda liela, varbūt arī ne visi smuka.. :)
+ Bet baigi sasmējos par pēdējo rindkopu.. :)
Cik trāpīgi pateici! Es arī klausījos un nodomāju ko līdzīgu.. un arī iečivināju..
“Šipkevica vecākā stils – paši uzdodam jautājumus, paši arī atbildam un viesis sēž plikšķinot acis” – (smejos) :D
Ak jā.. Es klausījos un sarku viņu vietā. Lai cik ļoti man Švāns ar Terzenu no rītiem patiktu, nebija šoreiz centušies + pašu viesi runājot varēja dzirdēt 30% no visa laika.. :(