Jau nedēļu duetā kaitinām Viņas bungādiņas un liekam ik reizi sarauties, pa visu māju noskandinot pilnīgi viens absolūtā nebalsī. Iespējams, pateicoties šim mājienam ar šķībo noti kāds ticis pie biļetes uz koncertu, kurā būs pietiekami skaļš, lai šo frāzi izkliegtu ar visu plaušu.
Kamēr mielojāmies ar rietumu labumiem no jūras un Jančuka, atskanēja durvju atslēga, kas slēdza vaļā ne tikai durvis, bet arī rosināja mūs korī izkliegt jau pieminēto frāzi. Ja sagaida, tad sagaida ar vērienu. Nostrādājusies Viņa devās istabas virzienā, taču pie roktura piestiprināto paciņu nemanīja. Tikmēr mēs, kā divi slēpnī nomaskējušies kaķi, lūkojām, kad tad beidzot pamanīs. Pamanīja gan! Izpakojusi paciņu, Viņa noteica ko tādu, ko es vēl nekad par ziloni nebiju dzirdējusi: “Viņš murrā.” Zilonis ar kaķa dvēseli.
Murrājiet, mīļie!
tiešām murrā un mēs līdzi viņam :) paldies :) un vēl tas lieliskais sniedziņš! pat te āfrikā sajūtu ziemu un aukstums arī sāk vilkt no durvju puses… ļoti iedvesmoja meklēt eglīti šajos platuma grādos (mission impossible) arī skaistās dekorācijas – ir arī rabbits – sajūsmā skandinu ar kafijas krūzi – cheers, Kni!
Priekā, Signe!
Mums vakardien kaut kas centās birt no debesīm, bet zeme silta, visu ātri izkausē.
Lai silti!