Pagājušajā nedēļā ik vakaru pasēžot divu erudītu vīriešu sabiedrībā, manī radās neizsakāma vēlme doties uz bibliotēku lasīt, atgādināt sev aizmirstās lietas un atklāt ko jaunu. Kaut vai iesākumam vēlos zināt, kādēļ Vecrīgas jumtus rotā tik daudz skulptūru un kāda ir to nozīme, lai nākamreiz man nav jāsacer stāsts par uz dzegas sēdošo puisi ar grāmatu rokās. Tiesa gan stāsts izdevās visai ticams un ārzemju viesis tam noticēja.. līdz brīdim, kad es atzinos, ka muldu par deviņiem mēmajiem.
Zinu, ka kādam rītdien būs jāzīmē Dāvida sejas daļa (eh, aizbraukšu uz mājām un atradīšu arī es to dāvidaci, ko tālajā 1998. gadā zīmēju), taču es nekad nebūtu iedomājusies, ka mūsmāju virtuvē kādu dienu vakariņotāji varētu tā aizsvilties par tēmu “Dāvida neproporcionālās rokas – apspriežams vai nē?”.. “Rokas nost no Mikelandželo!” Lūk, tad nu es tuvākajā laikā uz bibliotēku. Lasīt.
Tagad gan, ar labunakti!
Viņu sarunas vedina uz bibliotēku
Published by
nebij Dāvids, kā par vilšanos tikām pie Apollona.
Ja atmiņa neviļ, tad tas bildē redzamais čalis tur sēdēja un uzskaitīja visu, ko tirgoņi tajos laikos uz Rīgu atveda un mēģināja nopārdot. Tā teikt, skatījās, lai nav nekāda šmaukšanās :)
O, Paulīt, paldies!
Būs jāsaņemas un jādodas izglītoties. Vai vismaz atsvaidzināt aizmirsto.