Neatceros, kad to pirmo reizi paziņoju skaļi, bet vienmēr esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka nepieskaitu sevi divām kategorijām, proti, visi un neviens. Nav tādas kategorijas “neviena nebija”, vai arī tur “bija visi”. Vai arī neies “neviens”, vai ies “visi”. Tas ir gluži kā skolas laikā, kad no stundām aizbēga “visi”.
Kad ceturtdienas vakarā noēdām visu naudu saldējumā un jēra gaļas maizītē, kuru draudzīgi sadalījām uz pusēm, nespējot saskatīt jautrību piemīlīgajā ārzemju viešņā, lēnu garu pametām Kalnciemielu, lai ar velo vēl izlaistu kādu loku. Kāds loks izvērtās ar joku par baltajiem dūmiem, kas nāca no prezidenta pils: sak, jauns galvenais ievēlēts.. gluži kā pāvests. Kad noripinājām lejā, izrādījās, ka “galvenajam” mītnei jumts ar mazu liesmu gluži kā tajā dziesmā. Tikmēr blakus alus terasē klātesošo acis aizmiglojis alus, draiski skan savulaik nodrillētā “Makarena” un tikai viens garām ejošs vīrietis tomēr uzgriež to trīsciparu telefona numuru. Visu pārējo jūs zināsiet no avīzēm, pārsvarīgo ziņu portāliem, draugu stāstiem, radio ziņām un citām ziņām, kuras būs apaugušas ar prāvu kārtu leģendu.
Daži skumjās noelsās, citi uzgavilēja, sak, lai deg!
Lai deg? Tas, ka kādam nepatīk prezidents, nenozīmē, ka tur tā nepatika sadeg. Sadeg ēka, sadeg blakus esošais muzejs un sadeg vēsture. Cilvēkam ir tendence kaut ko lielāku pārnest uz vienu un otrādi. Pils patiešām nav prezidents, kurš jums nepatīk. Valsts nav Dombrovskis. Jā, jā, un bedres Rīgas ielās nelāpa Nils. Un ja tavā ielā Purvciemā nedeg ielu apgaismojums, Nils nav tas, kurš nav nospiedis pogu vai ieskrūvējis spuldzīti. Un nevis visi vīrieši ir idioti, bet iespējams, tikai tas viens, kurš tev nodarīja pāri (to pašu par sievietēm ar’.. vajadzēja taču iepīt kaut ko parastu ar.). Mums tikai patīk kaut ko plašāku pārnest uz vienu cilvēku un kaut ko vienu pārnest uz visiem. Viss atkarīgs no attiecīgā brīža izdevīguma, vērienīguma un grēkāža nepieciešamības. Un arī no rīta meklēs grēkāzi, kamēr būtiskais paliks kaut kur.. lai arī es ceru, ka ne.
