Viss patiesībā notika tā.
Ja jums kāds saka, ka ir jābūt uzmanīgam ar savām vēlmēm, tad ziniet, ka tas kāds runā baltu patiesību. Patiesībā ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā tā patiesība, fakts ir tāds, ka tā ir patiesība.
Kritiens.
Pirmdienas vakarā mājās gāju dusmīga un pārgurusi.
Domāju par to, ka mājās vēl jāstrādā, ka nav maizes un ka tas sasodītais zābaks tik neganti berž. Shēmoju par to, kā noliktu mantas un tad vēl tomēr kaut kādiem pēdējiem spēkiem aizietu lidz bodei un tad notika tas.. Veiksmīgi nogājusi bīstamāko gabalu pa ielu, kas drīzāk līdzinājās slidotavai, jau griezos iekšā sētā, kad kājas sametās (jau otro reizi tieši tajā pašā vietā, tikai pirmā toreiz bija veiksmīga) un es sajutu briesmīgas sāpes. Asaras pašas atrada ceļu laukā un slapināja vaigus, lai tie kļūtu tikpat slapji, kā peļķē izmērcētie džinsi. Jutu, kā potīte pieņemas apmēros un cik grūti paliek likt kāju pie zemes.
Mirkli pirms kritiena, augstāko spēku saruna.
– Ir zināms, ka Kni grib brīvu, ir pārgurusi un vairs ar neko netiek galā. Ko mēs varētu darīt lietas labā?
– Nē, atvaļinājums šobrīd nav iespējams.
– Kas mums vēl ir peejams? Skaties, kritienu varam uzorganizēt.
– Der!
Visu, kas notika pēc lēmuma pieņemšanas, jūs jau izlasījāt.
Filozofiskus padomus par to, ko dara dusmas, par to, kāpēc viss tā, man var nedot. Tas viss jau ir zināms. Mums visiem ir teorija, tikai prakses trūkst. Tajā brīdī, kad griezīgās sāpes izdzēsa visas dusmas, es visu jau biju sapratusi. Tiem, kam nepielec ar maziem signāliem, parasti sit ar lielākiem. Turklāt mēs saņemam visu, ko vēlamies, tikai ir kāds triks, mums ne vienmēr ir iespēja izvēlēties, tieši kādā veidā.
Mīļš paldies visiem par izrādītajām rūpēm, par palīdzību, par telefonzvaniem un labajām domām!
Kā nosmējos par augstāko spēku sarunu :D:D:D Forši, ka vari pati tā pasmieties par visu šo. Veseļojies! Pavasarī būs pa peļķēm jāskraida ;)
Lai ātra un veiksmīga veseļošanās! :)
Paldies, mīļās Elīnas!
E., man nemaz ilgi nedrīkst gulēt, jo, kā vakardien tika piekodināts/atgādināts – 17. martā jābūt uz kājām un jābrauc uz Liepāju.
Veseļojies Burve Kni! Stāsts ir kā fabula, kurā atliek vērīgi ieklausīties, jo tā notiek, patiešām notiek, ja pats negribi saprast.
Paldies, Melato!
Veseļojies Kni! Jo paskatoties ārā, ir tikai īstais laiks ierušināties segās un neiet tai slapjdraņķī!
Pievienojos laba vēlētājiem :)! Veseļojies…
Manā dzīves gājumā arī ir gadījies tikt pie ģipša, interesantākais – vienmēr biju gribējusi uzzināt, kā tas ir, kad kāda ķermeņa daļa ir ieģipsēta :). Domās ir spēks.. Nu jā, uzzināju. Manā gadījumā tā bija roka un jā, kurpju šņoru sasiešana – neiespējamā misija, ja viena roka pakarināta kaklā – gāju pie kaimiņiem lūgt palīdzību. Jāsaka, es par situāciju toreiz nebēdāju, bet drīzāk ar interesi darīju ikdienišķas lietas. Turklāt tas bija vidusskolas laikos, līdz ar to matemātikā rakstīju ar kreiso roku, lai neatpaliktu no klasesbiedriem un apgūtu tēmu, savukārt literatūrā ieskaidroju skolotājai, ka es taču nevaru parakstīt ar ieģipsētu roku un tādējādi atkratījos no garlaicīgiem (manuprāt) uzdevumiem :D.
P.S. izmežģīta kāja vai lauzta?
Pirmais, kad tiku pie ģipša, man interesēja, vai kāja ģipsī salst. Nesalst! Ja arī pirkstiem paliek vēsi, uzliec deķi un pēc mirkļa tie jau vārās.
P.S. Nē, mežģīta nav. Aizdomas par lūzumu, bet drošības labad ieģipsēja.
Njā, ir, ir tā ar to ievēlēšanos.
Es ar te nesen “atrāvos” savu “pirms jaungada vēlēšanos”..
Turam buru!
+ Novēloti vēlējumi veselībai! ;)