Pirms sazin cik gadiem mans slavenais vectēvs, Minhauzena cienīgu medību stāstu stāstnieks, tas pats, kurš periodiski uzdod jautājumu, vai kādu man pāridarītāju nevajagot ar bises lodi pabakstīt, teicās, ka uz manām kāzām šaušot briedi.
Opis pēdējos gados ar Veselības kundzi vairs nav draugos, tāpēc mamma atveda sveicienu no Bākas zemes, ka viņš joprojām par to briedi, bet vispār man derētu pasteigties, jo viņš ilgi varētu vairs arī nenovilkt.
Opja melnais humors.
Melnāks par manējo.
P.S. Doma, ka kāda no savējiem kādu dienu varētu vairs nebūt, sāp. Lai gan ir loģiska, bet sāp.
Man patīk tavs opis :)
Opis ir platīns! Man viņa klātbūtnē vienmēr tā mierīgi, tā silti.
Man domāt, ka Tu viņam arī patīc, jo vienmēr, kad brauci ciemā.. viņam jau tās manas draudzenītes patīk :D Tikai džekiem ar bisi draud :D
Zini, tieši par šo tematu es šodien aizdomājos. Laiks iet, mēs pašas nepaliekam jaunākas un ar katru reizi nāk tik +1 klāt. Brīžos, kad mēs paši pieaugam, kaut kā nepamanām, kā mūsu mīļie arī noveco. Arī viņu vecuma kontā nāk +1. Es gadu neesmu bijusi mājās. Mana vecmāmiņa visu laiku jautā – “Meitiņ, kad brauksi mājā!?” Sirds pilnīgi lūzt. Man piemēram nav vēlmes, kā darba kolēģei – braukt uz dzimteni tikai dēļ bērēm… Skumji, skumjas rada nevis paša novecošana, bet gan savu mīļo…