Ziloņi naktī

“Nu tad beidzot,” kāds nopūtīsies un pie sevis nočukstēs, ka šķitis, ziloņus vairs neredzēs nekad. Tik ļoti nekad, cik vasara to spēj, ar savu it kā siltumu sējot cilvēkā slinkumu un aicinot izvēlēties starp nekā nedarīšanu un nekā nedarīšanu. Tik vien, kā atrast labāko vietu, kur to neko darīt.

Lai kā arī es pretotos, ir laiks vismaz uz brīdi mest slinkumu pie malas un sākt pildīt solījumus, kas doti maija nogalē. Kamēr laiskojos, kāds tika pie brīnišķīga piedzīvojuma un pirmajiem pašdarinātajiem ziloņiem. Kā smejies, ja nav savu, padižojies ar bērna sasniegumiem, un man patiešām šobrīd nav. Taču Beatrisei ir!

Kamēr mazā māsa mammas uzraudzībā otrā istabā iepazinās ar tamborēto lapsu un mīcīja samta spilventiņus, tētis, aizturēdams elpu un ik pa laikam dodot padomus, asistēja Beatrisei, ar kuru kopā tad uzlipinājām divus naksnīgus lopiņus. Lai darbi ritētu raitāk, biju palūgusi jaunkundzei uzzīmēt skici vai vismaz padomāt, kādu ziloni viņai gribētos.

Beatrise, nopietna jaunkundze būdama, mājas darbu bija izpildījusi īpaši centīgi. Ziediem un lapiņām rotāts zilonis, kurš izplānots līdz pat sīkākajai detaļai. Kad jautāju, kādā krāsā būtu jābūt pamatam, Beatrise nevilcinājās un teica – melnam. Ja melnam, tad melnam. Liku mazajās rokās plastikas gabaliņu un aicināju uz nevisai patīkamajiem sagatavošanās darbiem. Masa padodas slinki, turklāt nepieradinātus pirkstus ātri vien nogurdina.

Lai saglabātu Beatrises ideju par ziediņiem ar kontūru, ierādīju viņai zīmējuma (cane) veidošanas principu un izstāstīju, kā tiek veidots zīmējums, kā arī to, kā var mainīt tā izmēru, panākot, ka tā pati rozīte var būt gan liela, gan pavisam sīciņa. Bērna sajūsmas saucieni par to, cik sīciņu mūsu kolektīvi darināto zīmējumu var uztaisīt, lika padomāt, ka varbūt tomēr beidzot to slinkumu derētu mest pie malas?
Finālā atlika vien izvēlēties lapiņu krāsu un izveidot katru mazmazītiņo detaļu, lai pēc tam to ar adatu pārceltu uz ziloņa. Sak, es tev parādīšu kā, un tu atkārtosi.

“Tur sanāk vēl viens,” Beatrise norādīja uz sagatavoto pamatni un bija gatava vēl viena ziloņa tapināšanai. Lai iet! No krājumiem izcēlu varavīksni un piedāvāju ar to rotāt ziloņa muguru. Man patīk, kā bērniem viss ir iespējams. Varavīksne naktī, zvaigznes – krāsainas. Sanāca gandrīz kā Pink Floyd albuma “Dark Side Of The Moon” vāciņš.

Varavīksne papildināta ar zelta un lavandas krāsas zvaigznēm.

Bērnam piedzīvojums, mums – atgādinājums. Atgādinājums ļaut viņiem darīt pašiem. Tieši tā, kā viņi izdara, ir ļoti labi. To, kā ir pieņemts darīt, viņi paspēs vēl neskaitāmas reizes izdarīt. Ja gribas piedalīties, tad jādara pašiem. Pašiem un savām rokām. Ticiet man, tas ir izaicinājums, kuru mēs pieaugušie nokaujam ar vienu vārdu – nemāku.

Košu nedēļu!