Kni virtuve

love yourself more

Zilonis par stāstu

Atcerieties, kad lūdzu jums iesūtīt man savus ziloņstāstus? Nu jā, tajā reizē, kad uzmetu lūpu un viegli sabēdājos, ka saņēmu tikai trīs, bet trīs ir daudz. Viens, divi, daudz.
Lai nesanāk tā, ka solīts makā kakā, tad rudens lapām krītot, vējam matus plivinos, lietus lāsēm palodzes rībinot, visām trīs stāstu iesūtītājām – Gintai, Silvai un Elīnai vienīgajām ir ļauts celt roku un teikt: šo gribu es! Viss, kas jums būs jādara, draudzīgi jāsadala un jāiet pretim rudenim ar vienu ķieģeļsārto ziloni, kuru rotā manis ar adatu zīmētas lapas un raksti.

Silva ziloni ņēma līdzi uz Kipru, kur jau paša brauciena sākumā izrādījās, ka palikusi bez naktsmājām:

Ar ziloni man ir notikums.
Dzīvojām kopā trīs latviešu meitenes jau tā siltā zemē, kad kāda sadomāja uz Kipru aizlaist un uzaicināja mani ar – trīs latvietes šitik tuvu ekvatoram, blablabla. Kipra nav man nekāda sapņu valsts, bet izdevība paliek izdevība, un tā jāizmanto. Laiks ritēja un nekas neliecināja par cilvēku dumjuma tuvošanos. Līdz pienāca pirmslidojuma vakars un tika paziņots, ka naktsvietas sarunātas divām, tātad – ne man. Dusmas un lepnums jaucās kā traki. Pēdējās stundas pagāja plānojot, kas jāņem līdzi, lai divas naktis nakšņotu ārā, un izmisīgi meklējot kādu neguļošu kaučsērferi. Bez panākumiem savilku visu siltāko un – aidāa!
Kā tas viss beidzās? FANTASTISKI!
Naktsmājas sagādāja lidostas apsargs, kas pie tam vēl ir pasaules čempions taiboksā. Bet otrā dienā satiktie (nu jau) draugi parādīja pilsētas nakts trakulības un galu galā atpakaļceļu gribējās atlikt uz pāris dienām. Dižu foto man nav. Neaizmirstams piedzīvojums gan.
Mācība – sargiet sevi no dumjuma.

Savukārt Ginta ziloņus salīdzina ar saviem bērniem. Ko es varētu teikt par Gintu? Viņa iztālēm vienmēr rūpējas par mani gluži kā mamma. Viena no manām mammām :)

Man zilonis, mans stāsts…
Ja tu jautā, kā mums iet? Tad es atbildu – lieliski! Ar ziloņiem man ir sanācis gandrīz kā ar bērniem – pirmais dikti izsapņots un plānots, otrs cerēts, bet negaidīts pārsteigums. Bet kā vienā, tā otrā gadījumā, ja ir paļaušanās un ja Radītājs ir TĀDS mākslinieks, tad rezultāts ir kliedzoši labs! Kā jau es teicu – gluži kā ar bērniem – katrs citāds, bet vienlīdz mīļi… Ja tu man jautātu – kāpēc tikai divi (es domāju – ziloņi), tad atbilde atkal skanētu kā mātei – redz, kad tev ir viens, tad visa uzmanība ir veltīta tam vienam, un tajā brīdī, kad ģimenē ienāk otrs, pārņem neliels satraukums un bažas tā pirmā dēļ, vai tas pirmais netiks drusku tā kā apdalīts… vai netiks visa uzmanība veltīta tam jaunajam (pastarītim)… tāpēc arī nav vēl pagaidām ne trešā, ne ceturtā… jo šie pirmie divi man vēl ir pietiekami jauniņi, lai veltītu uzmanību tikai viņiem vien… Bet gribētu… un domāju, ka būs! Tad nu, lūk, ziloņi kā ģimenes locekļi, par to tu vari pārliecināties bildē, kur redzams pirmais zilonēns – meitēns ģimens ielenkumā… (ar otro – zēnu man īsti bildes vēl nav).
Pirmais ir arī cietis visvairāk (kā jau pirmais, kad nav vēl nekādu iemaņu ko un kā darīt) – netīšām mazgāts veļmašīna, tīšām rīvēts ar smilšpapīru, lai sapucētu tik pat smuku, kā pēc saņemšanas… Ziloņi mēdz spēlēt arī paslēpes… un tad visi pārējie tos meklē. Ziloņus esmu apsolījusi “mantojumā” meitai :), bet, kas zin, varbūt tiks arī dēlam :), bet lai vai kā, nedomāju, ka šie ir vienas paaudzes ziloņi…

Trīs lietas ir labas lietas, tāpēc finālam vēl Elīnas stāsts.

Stāsts par manu pirmo zīlonīti (piespraudi ne magnētiņu)
Tu rakstīji, ka viņam (nu jau manam zilonītim) gliemezītis vēderā. Toties man šķiet, ka tur ir roze – ziedlapiņas vijas apkārt, veidojot šo ziedu. Jāsaka gan, ka man vislabāk no ziediem patīk lauku un mežu puķes, atbilstoši sezonai – īpaši kreimenītes, margrietiņas, mārtiņrozes. Bet ar rozi mani saista kāds senāks stāsts.
Vēl tālajos laikos, kad mācījos vidusskolā, iepazinos ar savu klasesbiedreni, kura ļoti labi zīmēja un izdomāja dažādus stāstus, deva dažādus salīdzinājumu. Mūsu draudzeņu bariņam viņa izdomāja līdzības ar ziediem, un man tika rozes apzīmējums. Iespējams, ka dēļ tā, ka es cimperlīga un varbūt nedaudz iedomīga, lai gan iespējams tā tikai ārējā seja un iekšā sēž tikai un vienīgi margrietiņa. Bet pat šobrīd es atceros šo salīdzinājumu un tāpēc attieksme pret rozi, man ir tikai un vienīgi pozitīva. Jo tāda atrodas arī uz man piederošā Kni kaķīša astei tuvumā esošās daļas :) Un mana pirmā e-pasta adrese bija elas_roze… nu tā kā Elīnas roze :)

Paldies, meitenes, par stāstiem, tāpēc tagad laiks jūsu apbalvošanai. Ziloņu patiesais skaistums atmirdzēs saulē, jo to pamattonis ir ar mazmazītiņu mirdzumu.

Lai silti!

  • Elīna saka:

    Labrīt!
    Es ieraudzīju pirmo un gribētu pirmo… izskaidrojumu šoreiz īsti nav.. vēl ir rīts :)
    Un tik jauki, ka ir stāsti, jo vispār jau katrai lietai un vietai ir stāsts, ja tikai mēs to atceramies un gribam atcerēties.

    09/10/2012 at 07:21
    • Kni saka:

      Atzīmēts un zīmīte pielikta klāt. Košu dienu!

      09/10/2012 at 07:23
  • Elīna saka:

    Skaistuļi!

    Atliek vien kost pirkstos, ka toreiz stāstu iesūtīšanas termiņu ar visiem nebeidzamajiem darbiem nogulēju.

    09/10/2012 at 08:36
  • dzenis. saka:

    man, lūdzu, trešo. vispār dikti jauki tā, uzlabot rītu. paldies Kni! :)

    09/10/2012 at 09:32
    • Kni saka:

      Man ir prieks, ka Tu priecājies. Par saņemšanu sazināsimies aizkadrā.

      09/10/2012 at 19:13
  • Čurkstiņa saka:

    Mans ziloņbērns arī pabija veļasmašīnā. Labi, ka grādi bija tikai trīsdesmit, bet sirds vienalga notrīcēja, kad izvilku no mašīnas ārā.
    Skaisti stāsti un skaisti ziloņi. Man tas trešais dikti patīk :)

    09/10/2012 at 17:33
    • Kni saka:

      Ja nav lakots, tad jau nav tik traki, jo mazkārtās lakota laka nonāk nost un tad jāsūta uz hospitāli atjaunoties. Viss ir labs, kas labi beidzas. ;)

      09/10/2012 at 19:13
  • gicha saka:

    Oi, es pat neizlasîju, ka esmu tikusi pie ziloņa! Prieks, prieks, prieks! Kur ir, tur rodas! Paldies!

    10/10/2012 at 16:41
  • gicha saka:

    Ā, tad man tas vidējais?!

    10/10/2012 at 16:42
    • Kni saka:

      Tā sanāk, ar to Ameriku ;)

      10/10/2012 at 18:34
  • gicha saka:

    Starp citu, man jau ir jauns- politizēts ziloņstāsts… :)

    10/10/2012 at 16:47

Leave a Reply