Viņas domas skrēja pārāk ātri un es tām netiku līdzi. Bija viena no tām reizēm, kad sēdējām Burgā, ēdām vistiņas, dzērām alu un runājam par visu un neko. Tieši tik brīvi un bez jebkādām bailēm. Tie cilvēki, kuru priekšā nav bail būt. Ne būt pašam, ne vispār būt.
“Man tādu kā to brūno, tikai tumši zilu. Zilu ar baltu.”
Par auskariem nesapratu, bet zinu, ka viss finālā būs labi. Vienkārši zinu, jo nav bail. Nav bail būt. Ticu, ka viens no tiem būs garāks par otru, šūposies ķēdītē un varbūt aizsniegs atslēgas kaulu, tam periodiski un viegli pieskaroties. Kā jūs ar tām rotām spēlējaties..
Lai silti! Lai silti un priecīgi!
Ļoti, ļoti skaists!
Paldies, Laura!