Tas bija tāds skrejošs rīts ar devu mulsuma, rozā krāsas pielietām debesīm, divām varavīksnēm, diviem šķēršļiem un pārdomām, vai tās visas ir kādas zīmes un vai man visu šo vajadzētu prast nolasīt? Ja jā, tad kādā valodā tas uzrakstīts? Vai arī es vienkārši atkal kaut ko izdomāju?
Savukārt tas, ko šoreiz neizdomāju, bet vienkārši radīju, vēl nav salikts kopā, jo savas slimošanas laikā trūkstošos materiālus iegādāties neesmu bijusi. Tā būs rota. Tāda rudenīga, runājoša un mierpilna gluži kā tumši zilā krāsa. Dziļa. Tādā, kurā iegrimt un ļauties, ļauties.
P.S. Rotu atļaušos paturēt sev. (bet rītrīt varat iecilpot pēc ziloņa)
Kā tagad atceros gājienu uz piemājas tirgu un ziedu iegādi. Lūkoju rozes, pienāk pārdevēja un sāk to ierasto sarunu, uz ko saku, ka vēlos ziedus, ko ielikt mājās vāzē. Puķu dāma vien noteica, ka tad jau var ņemt vienkāršākas.. lētākas (un norādīja ar roku ar vājām rozītēm), uz ko es tomēr iebildu, ka, ja sev, tad pašu labāko. Iebildumi nebeidzās, jo tajā brīdī iebilda puķu dāma.. sak, ja būtu jāiet ciemos, tad jāņem labākais, lai nav kauns. Hmm.. a pie sevis ar saplakušiem ziediem kauns nav iet?
Pie sevis ar slābaniem ziediem ir no tās pašas sērijas kā- ai, ko tad es, es jau neko.
Mēdzu savā virzienā visādi grēkot, proti, man nemaz tik labi ar to “love yourself more” neiet, bet ziedus, ēdienu un dzērienus – tikai labāko :D
Vai ir kāds, kas vakar neredzēja divas varavīksnes? :)
Tas tiešām bija burvīgs mirklis, bet pats labākais man sekoja šorīt. Žozefīna: Mammu, tūlīt būs varavīkasnes! ….un kā lai bērnam iestāsta, ka nebūs?