Savulaik paziņoju, ka, ja zivi nav ķēris tētis, es tādu neēdīšu. Viena mēraukla pēc principa: kādas zivis tev vislabāk garšo? Visas tās, kuras nozvejojis tētis. Viss. Punkts. Bet dzīvojot krietnu gabalu no mājām, jāiemācās sagaršot arī citas, ja vispār gribas zivis, jo ne jau vienmēr raitā solī var skriet lejā, kur kāds no mājām atvedis kastīti ar kūpinātiem asariem, kuri vēl iepriekšējā vakarā pelēdjuši ezerā.
Tam par mācību lauku vienmēr izmantoju Rīgas Centrāltirgu, kur ik pa laikam, kaitinot kādu pārdevēju, noskatu zivi, pētu tai žaunas un acis, lai noteiktu tās svaigumu. Pārdevējas gan vienmēr visiem skaita labi zināmo mantru: svaiga, svaiga. Dažreiz tik pat svaiga, cik tai kundzei tur otrā tirgus galā pietāv tas, ko kāda cita cenšas pārdot.
Visnepatīkamākā daļa visā zivs pagatavošanas procesā ir iekšu tīrīšana. Asaru spuras vienmēr ir tik asas, ka pastāv iespējamība sadurties vai sagriezties. Tam noderēs nitrila gumijas cimdiņi un labi uzasināts nazītis. Nē, tā nav nekāda cimperlēšanās, tā ir parasta sevis pasargāšana, turklāt, ja paskatās, ko tā zivs ēdusi, tad cimdi ir tieši laikā.
Ko tad ar notīrīto zivi iesākt? Manā virtuvē tam parasti ir vairāki varianti, taču ar asariem visbiežāk rīkojos divējādi – vai nu zivi cepu folijā, vai arī sāls sedziņā. Pirmajā gadījumā iztīrītu zivtiņu gulda uz folijas, vēderā iestūķē kādus sev tīkamus zaļumus, mazliet sāli, piparus, ķiploku, sviestu un lieta darīta. Foliju vīsta ciet, liek krāsnī un uz kādu brīdi aizmirst. Kūstošais sviests, veido gardu sulu, kas katrai folijā ievīstītajai zivtiņai veido tādu kā mērcīti.
Otrā variantā nepieciešama paka sāls, jo no sāls tiek izveidota pamatne, proti, ar sāli izklāt pannu, kurā pirms tam ieklāts cepamais papīrs. Uz sāls kārtas gulda zivi, kuras vēderā salikti zaļumi, garšvielas, iespējams, arī kāda citrona šķēlīte. Viss pēc vēlmēm, bet bez pārspīlēšanas. Kad visas zivis saguldītas uz sāls, sāli ber arī pāri, pilnībā nosedzot zivis. Nebaidieties. Šajā gadījumā sālij karsējoties, tā paliks cieta, zivs āda kaltēsies, viegli nāks nost, bet zem tās būs sulīga zivtiņa, kura sevī sasūkusi tieši tik sāls, cik nepieciešams.
Ja tīrot zivis, ir tām ir ikri, tad savulaik Spīganas ierādītā zivs pagatavošanas reizē tika darīts tā. Ikrus sakuļ kopā ar oliņu, pievienojot sāli, piparus, kādu garšvielu un cep uz pannas, kā tādu mazu omletīti. Saliek mazos trauciņos un pasniedz kā uzkodu pirms.
Ja ir tā, ka ar zivi ir par īsu, tad var pagatavot gan krāsnī ceptus kartupelīšus, gan jebkurus citus dārzeņus, vai arī salātus. Mainoties gadalaikam, kārojas ko sātīgāku, tāpēc šajā reizē krāsnī cepu ķirbi un burkānus līdz tādai stadijai, kad tie ir drusku jau par mīkstu. Liku blenderī, lai iegūtu biezeni. Pievienoju nedaudz ingvera pulvera, jo ķirbis kombonācijā ar burkānu ir diezgan salds. Izmēģiniet, spēlējieties un garšojiet. Jums sanāks. Tas viss ir ļoti vienkārši.
Lai priecīgi, silti un gardi!
Atzīšos, nekad neesmu tīrījusi zivi (nu, cik es atceros un cik to varētu saukt par tīrīšanu) ēdu gan ar gardu muti. Un tas nav tāpēc ka kaprīza, cacīga un vēl nezin kāda, vienkārši tā ir iekārtojies, ka ar zivīm un gaļām vairāk ņemas kundziņš, viņam patīk un jāatzīst arī sanāk labāk. Bet tas nenozīmē, ka to nedarītu, ja paliktu divatā ar zivi :) Vienkārši mans lauciņā ir salāti, pirkstiņēdieni un kūkas :) Tāpēc ar patiesu pietāti lasu, kā Tu ķidā zivi..
Ak, vai… Siekala līdz grīdai :D
Tagad jau paliek auksts, noslaiki, E. Sasals, sagriezīsies.
Gichu, skaidrs, ja ģimenē tā iekārtots, kāpēc pretoties. Darbu dalīšana. Manā gadījumā es to vienkārši māku un viss. Līdaku izfilēt ari māku, bet tā, kā tētis māk no asariem un tā, ka pat ādu novelk. To gan ne. Tā augstākā pilotāža.