Tā vien nagi niezēja uzlikt virsrakstu “zupā tārpi”, jo tas ir pirmais, kas man nāk prātā, kad noskan vārds “zupā”, taču padsmitnieku gadu teiciens par tārpiem zupā (apzīmējums nepatikšanām) ne tuvu neapzīmēs to, par ko izteikšos tālāk.
Iztukšojusi bļodiņu biešu zupas, burtiski izkasījusi pēdējo lāsīti un atcerējos seno tradīciju zupām pievienot krējumu. Tā dara mana ome (opis tā nedarot), tā dara arī mani vecāki, tikai es tāds, ģimenes baltais zvirbulis, uzskatu, ka krējumam zupā nav vietas. Tas nogalina zupas garšu, tieši tāpat kā tējas garšu nogalina cukurs.
Katru reizi, ieraugot zupā to balto pikuci, domāju, no kurienes tas nācis un kāpēc tas mūsu platuma grādos ir tik populāri. Mēģināju taujāt viszinošajai tantei Gūglei, taču arī viņa bezspācībā plātīja taustiņus un tik vien zināja pastāstīt, ka kaimiņzemē Krievijā šis produkts visos laikos gājis uz urrā, no kā vēlos secināt, ka šī tradīcija ienākusi no padomijas laika ēdnīcām, kur krējums un zupa veidoja nešķiramo pāri – roka un cimdiņš, dille – lociņš, maize – sviestiņš…
Viss būtu labi, taču veicot vienu mazo un veiklo aptauju, ne visi pret šo savienību izturas ar sapratni, kur nu vēl sajūsmu. Ne katrs ēdājs dod savu svētību krējuma un zupas laulībām. Tad nu rodas jautājums, kāpēc par šo neaizdomājas ēstuvēs un ēdienkartēs nav nācies redzēt (slikti skatījos?) piebildi, ka pie zupas iespējams kā papildinājumu saņemt krējumu, nevis pašam jāpalūdz, lai to attiecīgi zupai nepievieno.
Kā tad ir jūsu virtuvē?
Būt vai nebūt krējumam zupā?
Manā zupā krējumam būt. Bet tikai tad, ja tā ir sarkano biešu zupa. Tā ir viena no manām bērnības garšām, turklāt man patīk skatīties, kā krējums zupas sarkanumu vērš oranžu.
Starp citu, salda tēja arī ir viena no manām bērnības garšām, jo vakaros vecmamma mani pa kluso ar to cienāja, par spīti tam, ka nedrīkstēju. Tāds jauks noslēpums. Un lai gan principā cukuru pie tējas neberu, jo tad visas tējas garšo vienādi, ir vakari, kad prasās to bērnības sajūtu dabūt atpakaļ. Un tad es priecājos, ka to izdarīt ir tik vienkārši – atliek tikai apliet piparmētru tēju un piebērt 2 karotītes cukura.
Manā zupā krējumam nebūt. Es arī kā tāds ģimenes baltais zvirbulis, jo visi pārējie leksē tik iekšā.
Arī cukurs manā tējā nav (ja nu vienīgi kādreiz piparmētru un citas zāļu tējas tiek papildinātas ar medu), savukārt sāli izmantoju vien kāju karsēšanai vai olas vārot, lai čaumala neplīstu.
Manā zupā šķiet var būt krējums un var arī nebūt krējums. Pati reti lieku krējumu, bet, ja kāds ir parūpējies un to jau tur ielicis, tad ēdu un liekas labi :)
Tēju jau sen dzeru bez cukura, bet reizēm.. jā reizēm kāds man to pagatavo ar cukuru un man tas pat patīk… Laikam ir reizēm vērti tie izņēmumi :)
Parasti jau es saku – fui!
Bet ir atminas par andaluzijas suni – tur sen, sen atpakal bija lieliska tomatu biezzupa – tada gaisiga, viegla un garsiga un vienmer pa vidu bija balta salina, bet ja pec garsas pareizi atceros, tad tas nebija krejums, bet kaut kas lielisks saputots (varbut saldais krejums – neesmu kulinare, nemaku teikt), bet tas garsojas tiesam debeskigi. tiri vizuali, bija tas baltums pa vidu, bet nebija pikucis, tad bija OK.
cukurs teja un kafija – no way – kops 1998.gada :) gads, kura cukuram pieteicu revoluciju – pagaidam pilnigi izdevusies revolution – nav lietots un neprasas :)
Lai cik tas smieklīgi nebūtu, tieši Andalūzijas sunī sākās pārdomas par to, nafig zupā automātiski pieliek krējumu, tikai zupa cita bija. Pēc tam tā doma man pierima līdz brīdim, kad ēdu biešu zupu un atcerējos. Gribējās uzzināt, no kurienes tas nāk.
Kāds mans draugs teica, ka viņš tādā veidā zupu padarot maigāku.
Tas ir arī mans gadījums, ja zupa gadījusies par asu vai par sāļu – ar krējumu mēģinu to izlabot.. Citādi nelietoju ne cukuru tējā, ne krējumu zupā. Toties šķipsna cukura (katlā, nevis šķīvī) nevienai zupai par skādi nav nākusi – gluži otrādi – pastiprina garšu vai noņem skābumu piem. zupai ar tomātiem vai sk.kāpostiem.
Bāc, tā sakārojās kādu zupīti iestrebt…
bērnībā visur bija krējums. vēlāk ar lielu izbrīnu konstatēju, ka daži to krējumu tai zupā neliek. KĀ? kā tad zupa bez krējuma! :D bet tagad jau pieņemu abus variantus. citādi gan ir ar cukuru tējā/kafijā. kopš apstākļu spiesta attiecos no cukura (kantora tējas centrā tas bija izbeidzies, bet tēju gribējās), vairs nekādi nevaru atgriezties cukura ticībā hehe
Manās mājās krējuma kādu laiku nav vispār, kur nu vēl zupā! :D šito aizņēmos no fitnesistu ēdienkartes trikiem un nemaz neskumstu! Un jā – mani arī kaitina, ka vienmēr ēstuvēs jāprasa to krējumu nelikt.
Bet man cukurs tikai priekš ciemiņiem, pati saldinu dzīvi (un tēju) ar medu, ja nu akurāt gribas! Es arī pie tiem, kam garšo tējas nevis cukura garša..
Krējumu zupās lietoju, bet ne visās. Tājās, kas nāk no bērnības – biešu, pupu – jā, man tas skābenums, ko dod krējums, rada tieši īsto zupas garšu, bet jaunmodernajās – krēmzupās, biezzupās – ni, ni…
Cukuru nelietoju ne pie kafijas, ne tējas, tāpat dzīve salda, līdz ar to arī nezinu, kad cukura krājumi mājās izbeigušies…
ES piederu pie tiem, kas zupai parasti pievieno krējumu (ja vien tā nav aukstā zupa vai biezzupa). Kafijai, tējai un visiem citiem karstajiem dzērieniem gan cukuru jau sen nelietoju.
Ir zupas, kurās noteikti lieku krējumu (piemēram, skābeņu zupa), ir tādas, kurās neredzu vajadzību. Domāju, ka krējums varētu būt nācis no kaut kādiem nabadzīgo ēdnīcas zupu laikiem, kad vismaz tādējādi varēja zupā dabūt kādu tauku zīlīti.
Cukuru pie zāļu tējām nevaru pat iedomāties, bet kārtīgi saldināta melnā tēja pēc slēpošanas sacensībām – lūk, tas ir dzēriens, kura garšu pārspēt grūti :)
Nebūt. Manās mājās krējuma nav vispār (izņemot tad, ja ozolam sakārojies pelmeņus, tad tos viņš ēd ar krējumu un sarkanajiem pipariem). Tāpat es neciešu majonēzi un kečupu. Es ne tikai zupā neciešu krējumu, bet arī salātos.
Vispār tas dīvaini, jo mani vecāki to ļoti ciena un liek klāt visur :)
Man zupas garšo ar krējumu.
Nu jau sen kā neēdu ēstuvēs ārpus mājas, bet atceros, ka bija vietas, kur piedāvāja likt/nelikt krējumu zupai.
Mani, piemēram, vairāk kaitina – “un ko piedzert?” vai “un kādu gaļiņu?”. kartupeļi ar salātiem nav uzskatāmi par ēdienu, kā arī kuņģa skābes atšķaidīšana ir uzskatāma par normālu procesu. +/- tas pats, kas ar krējumu pie zupas… ;) Esmu PAR komunikāciju (uzprasīt taču var) un dažādību. :)
Es bērnībā krējumu zupām liku klāt, lai tās nebūtu tik karstas..
Sveika mīļā Kni! Tik ilgs laiks pagājis…. :) bet domās, te kavējos bieži…. tas tā, bet par to krejmi (tā aptuveni izklausās, kad TO vārdā sauc mana vecāmamma) runājot….man pēdējā laikā skābā krējuma vietā ir pie atsevišķā zupām iegaršojies saldais. Savukārt mana vīra iemīļotākā piedeva zupām – olīvu majonēze!!!! Garšo labāk kā izklausās :D
nuu, man zupa šķiet nepilnvērtīga, ja tai nav krējuma – tas nevis nomāc, bet pastiprina zupas garšu. Šķiet tas no postpadomijas laikiem tāda garšas izjūta, bet sit vai nost, savādāk man negaršo… vēl arī, ja zupa pārāk karsta, krējums to atdzesē. Tējai retu reizi lieku cukuru, bet kafijai oooobligāti i pienu i cukuru i vvēl sīrupu, ja ir…
Mmm, cik interesanti. Nekad nav licies, ka tas varētu garšu pastiprināt.
Par zupas temperatūru gan, i prātā nenāk zupu dzesēt, jo piederu pie tiem dīvaiņiem, kas uzskata, ka zupai jābūt karstai. Tieši tāpat kā tējai.