Par sajūtu.

Žurnālus iedalu divos veidos:
1. tie, kurus nopērku;
2. tie, kurus nopērku un izlasu.
To pirmo bieži vien ir vairāk un pēdējā laikā Santa ir absolūts līderis starp pirmā tipa žurnāliem. Lai mainītu nelabo tradīciju un kavētu sev laiku braucienā uz Valmieru, iegādāju citu žurnāli, kurā manu uzmanību piesaistīja raksts: sabiedrībā zināmas sievietes uzdod jautājumus tik pat sabiedrībā zināmiem vīriešiem (kurš nu vairāk, kurš mazāk zināms).

Jautājums (Ģederte): Zini savus dzejoļus no galvas?
Atbilde (Ilmārs Šlāpins): Kādu brīdi pēc tam, kad tas ir uzrakstīts – jā. It īpaši, ja dzejolis ir tapis galvā, ejot pa ielu vai guļot gultā. Pēc tam tas aizmirstas. Man patīk šī sajūta – izlasīt dzejoli un piepeši saprast, ka tas ir manis rakstīts.

Jāatzīstas, ka par Šlāpina eksistenci uzzināju salīdzinoši nesen, kad Gaujarta koncertā solists citēja viņa četrrindīti, aicinot kādu no publikas noskaitīt dzejoli un saņemt par to Gaujarta CD. Tobrīd domāju, jopcik, cik žēl, ka satraukums manī tik liels, ka nepietiek dūšas iet savas rīmes paskaitīt. Taču ne par to. Par sajūtu, kad atskārsti, tas taču mans lolojums.
Kad viendien ieraudzīju meitenei pie jakas piespraustu ziloni, nodomāju: “Nē, nu gan! Tomēr kāda maita sākusi taisīt tādus pašus.” Tad ieskatījos vērīgāk un sapratu, ka tā maita patiesībā esmu es un zilonis manis darināts :D Tad nu man sanāca tā pat kā Šlāpinam.

Labam miegam noskaņas četrrinde.
Uzlieku Bjorku
Un uzcepu picu
Viņa dzied tikai man
Un es tam ticu.

Ar labunakti.