Man bija pieci gadi un mana skatuve bija dzīvojamās istabas sarkanais dīvāns. Muzikālo pavadījumu nodrošināja ķiršu sarkans VEF kasešu magnetafons. Ja tagad piecgadnieki brīvi pārzina Prāta Vētras dziesmu tekstus un piecgadnieces skandina Lauri Reiniku, tad mana Prāta Vētra bija Čikāgas piecīši, bet Lauris Reiniks – Edgars Liepiņš. Zinu, tas pēdējais ir diezgan nekorekts salīdzinājums, taču es to izsaku sajūtu un apjūsmošanas līmenī, nevis no viedokļa, ko katrs ir paveicis un ar kādu meistarību atzīmējies muzikālajā laukā.
Katrs darba dienas rīts iesākas visai līdzīgi – ar apsveicināšanos un muzikālā pavadījuma apmaiņu, un tieši šādā veidā šorīt tiku pie manas bērnības muzikālo elku video. Apbrīnojama tā sajūta, jo, lai arī toreiz biju tikai piecus gadus veca, koncertu atceros tā, it kā tas būtu bijis vakardien. Visus jokus un dziesmas, turklāt galvā joprojām skan par to, kā Gauja plūst uz jūru, ievu smaržu līdzi nes. Tā mēs stāvam savos krastos, roku rokā Tu un es..
Ja arī jūs esat tā laika produkts, tad iespējams, ar tieši tādu pašu sajūsmu kā es, uztversiet iespēju noskatīties tālā 1989. gada Čikāgas piecīšu divu stundu garo koncertu.
Savukārt Edgara Liepiņa kasete bija melnā krāsā ar dzeltenu papīriņu.
Viņš plēsa gardus jokus un pieteica dziesmas kā neviens. Arī šo dziesminieku dzirdēju pavisam nesen un smēju ar tādu pašu sajūsmu kā tad, kad man bija tikai pieci. Nieka divdesmit divus gadus atpakaļ.
Šādos mirkļos domāju, cik tomēr tā smadzene ir neparasta.
Izšķiro atmiņas, saliek pa plauktiņiem un negaidītos brīžos velk tās ārā, piešķirot ikdienai mazliet sentimenta.
Man pieejamais ČP koncerta audioieraksts taislaikos uz lenšu magnetofona tika griezts uz riņķi, uz riņķi.
Un skolā vairākas viņu repertuāra dziesmas bija jādzied korī. Tāteikt, visi zinājām, ka viena saule, tas pats mēness, visiem viena tēvu valodiņ`.
:) man tikko spalvas sacēlās uz rokām – nu tāda forši neparakstāmā sajūta! Tevis rakstītā iedvesmota noklausījos savu bērnības mīļāko Liepiņa dziesmu “Lācītis” ….nu kā “dzīva” acu priekšā brūnā klade, kur mamma bija vārdus ierakstījusi un no kuras viņa man priekšā dziedāja un bieži dziedāja! :)
P.s. čau Kni! Man tagad gandrīz vai Ziemassvētki – tik daudz neizlasītu Tavu ierakstu sakrājušies ;)
Liene!
Man gandrīz vai Ziemassvētki, jo Tu ienākusi ciemos =)
Sveicini vīra kungu :D :D :D
mēģinu jau otro dienu ierakstīt, bet visu laiku kaut kas iztraucē…
tad nu paziņoju, ka vīra kungs dikti sapriecājās par viņam veltīto uzmanību – mēģināja tēlot, ka nesmaida :D :D :D
:D mēģināja tēlot, ka nesmaida :D :D :D