Tas, ko šajā pusē darīja tramvajs, nebija švīkstināšana. Tā bija dzelzs savienošanās vesela maršruta garumā, turklāt vairākas reizes dienā, turklāt biežāk, nekā man kādreiz bija licies. Tā sajūta, ka kaut kas notiek reti, ir tikai tajā brīdī, jo pats uz šo sajūtu ej reti, tāpēc viss rezultējas tieši tā – rets pret retu.
Tā nu tas grabināja, izlaižot cauri sienām vibrējošu skaņu, kas cēlās no lejas uz augšu un izskrēja laukā vai nu pa jumtu, vai mājas galā, bet citādi tā traucās cauri kā elektrība, tikai mazliet lēnāk un nesāpīgi. To zinās tie, kas savulaik aptaustījuši atkailinātus vadus. Zini, ka nedrīkst, bet pirkstu gribas pielikt un tad jau arī tur tas ir – zibens, kas izšaujas cauri pirkstiem un caur kāju ietriecas zemē, noslēdzot veiklo skrējienu, pēc sevis atstājot velkošas sāpes.
Savukārt auto riepām rīvējoties pret bruģi, tas izdeva tik negantu skaņu un tirpoņu, ka likās, tas protestē pret tik nesaudzīgu braukšanu un savu sāpi izkliedz kā nu prazdams.
Tikmēr pretējā mājā kaimiņu pāris uz maiņām kūpināja cigareti. Iestājoties aukstākam laikam, halātu formas nomainītas pret mājas tērpiem, taču viss, ko redzēju viņus darām, ir cilājam balto standziņu vairākas reizes dienā. Kāpēc es skatījos? Es neskatījos, vienkārši redzēju.
Tieši tā pat ar to skaņu. Es neklausījos, bet gan dzirdēju.
To kino es neskatījos, vienkārši redzēju.
Tā tas notiek, esot tam visam pa vidu, ir lietas, kuras nav iespējams nesajust, var tikai iemācīties tās ignorēt, kas galu galā var rezultēties tajā, kad skaties, bet neredzi, klausies, bet nedzirdi.
Bet visādi citādi runā, ka Grāvenšteina āboli ir “penzonāra sapnis” – saldi, bet pamīksti. (pērle no tirgus)
Lai silti!
