Ābolu stāsts

Kad svētdien ļoti vēlā pēcpusdienā beidzot iztaisījos līdz tirgum, lai iegādātu nedēļas pārtikas minimumu, prom ejot atskatījos uz āboliem, kas tik skaisti gozējās kastēs. Nē, ja arī būtu pirkusi, tad nevis ēšanai, bet gan tam, lai tos ieliktu traukā un varētu noraudzīties, cik tie glīti tur stāv. Estēta idiotisms – nopirkt pārtiku, lai uz to skatītos un priecātos, cik tā eleganti piestāv sarkani krāsotajiem liniem, kas salikti vāzē uz kumodes.

Man bija vēl viens ābolu stāsts, kas iederētos visā tālākajā stāstā, bet, vispirms to atstāstot labākajam draugam, saņēmu piebildi, ka tā jokoties nav labi, pat ja ir smieklīgi. Daži tādi joki mēdz atspēlēties un piepildīties. Tāpēc mulsinošo un neviennozīmīgo joku paturēšu aizkadrā. Tā vietā var vērties abās bildēs un prātot, ko tad es ar to visu gribēju pateikt.

Kas attiecas uz ziloni, tad šis ceļos pie Martas. Marta ir māsa tam mazajam vīrietim, kas piešķīris virtuves valūtai nosaukumu (delfīnus), un, es varu saderēt, droši vien pat neatpaliek no brāļa asprātībās, kuras abiem vecākiem periodiski nākas uzklausīt. Lai māsa un brālis neuzsāktu cīņu, arī Martas zilonī iekļāvu mazo zilonīti. Skatoties uz to visu kopumā, varētu īsumā teikt: braucu uz Indiju, atklāju Ameriku. Zilonī ir kaut kas no Indijas sērijas, bet tik pat labi tas viducītis man atgādina kaut ko no indiāņiem.. iespējams, tās mazās lāsītes, kas rada sajūtu par putna spalvām. Kaut kā tā. Ceru, ka Marta priecāsies.

Priekā!