Ja kādreiz, bildējot ziloņus vai vienalga ko, ko biju darinājusi, varēju to nolikt vienkārši uz parasta, garlaicīga balta fona, vai arī auskarus uzkārt uz krūzes maliņas (šim posmam iziet cauri katra), tad tagad man jāizdomā stāsts un tas jāparāda bildē. Vienkārši, pareizāk, pa parasto vairs nemāku un negribu mācēt. Līdzīgi sāk notikt ar aploksnēm, jo nav vairs interesanti to tādu, kāda tā nākusi no rūpnīcas miesām, nosūtīt tālāk.
Šī ļoti skaista! :)
Tā tas ir, es arī par stāstu bildēm!