Nez vai tad, ja cilvēks atzīst, ka viņam ir problēma, ir kāds solis uz priekšu vai arī tāda pati mīņāšanās uz vietas, tikai ar skaidru apziņu, ka problēma pastāv? Man ir problēma ar laiku, tā pārvaldīšanu un savaldīšanu, taču šī fakta apzināšanās nekādas priekšrocības nedeva un nedod arī šobrīd. Viss janvāra sākums ir kā lavierēšana starp vēlmēm un gatavību kādu no tām ietirgot pret citu, lai tikai atbrīvotos no žņaudzošās sajūtas, kuru rada pašrealizācijas brīžu trūkums. Te vāciešiem ir viens brīnišķīgs teiciens: man muss die Prioritäten setzen, bet tā nebūtu es, ja nemēģinātu tam visam par godu upurēt kādu stundu miega, lai tikai nekas no notiekošā nebūtu jāamputē.
Lūk, viens prioritāšu auglis, kurš tapis naktī no sestdienas uz svētdienu.
Nenotveramā oranžā krāsa, kuru var taisīt, cik maigu vēlas, fotografējama tā nav.
Ticu, ka tuvojoties pavasarim, visi ziedošie ziloņi būs uzziedējuši, un es varēšu pievērsties kāda cita motīva attīstīšanai vai arī filmu ziloņu sērijas turpināšanai.
Tā tās ieceres gaida savus brīžus, bet es tikmēr pamanos atrast vēl vienu nodarbi, kas nozags pāris sestdienu rītus. Ja jau grimt, tad vismaz skaisti.
Lai priecīgi un silti!