“Tu desu viņam vari nedot, es Tev uzreiz pasaku,” teica kaimiņš, norādīdams uz savu kaķi.
“Vislabāk viņam garšo jēla gaļa. Vistas fileja. Cūkgaļu neēd.”
“Musulmanis tātad.”
Kaimiņš piekrītoši māj ar galvu un saka, ka viņa kaķim esot suņa dvēsele, turklāt, ja es nezināju, tad suns latīniski nav vis canis, bet gan asti luncinārius.
Šim kaķim esot suņa dvēsele. Suns, kurš iesprostots kaķī. Lai arī viņam iekšā mīt suns, viņš šovakar aizgāja kaķenēs, pretējās mājas kaimiņu klaigu pavadīts, vēja saglasīts. Asti luncinārius.
Reiz kāda cita kaimiņiene sūdzējusies, ka šis asti luncinārius neēdot krējumu. Esot viņam ielikusi trauciņā, bet kaķis neņem. “Bet zini, ir taču tādas reizes, kad pašam gribās ar karoti krējuma burkā iebraukt un noēsties.”
Asti luncinārius.
Nosmaidīju.
manam aizgājušo dienu Luncinariusam oma cepa kotletītes. Luncinairus jau sen kā nelaiķis un kaķus trenkā citos medību laukos,taču reizem uznāk traki smeldzīgi….
Cilvēki ir tik dažādi un viņu pasaules uzbūve arī…