Kad šodien pēcpusdienā šķetinājām atmiņu līkločus, nācās secināt, ka vidusskolas un studiju gadi bijuši visai neganti, mežonīgi un pats trakākais – es pat pusi vairs neatceros. Atceros tikai krikumus un pat tie liekas izdomāti. Tajā mirklī, kad Inī dažus piedzīvojumus atstāstīja līdz pat vissmalkākajai detaļai, klausījos un domāju, kur tas viss manā galvā pazudis? Vai pie vainas tas, ka biezpienu reti ēdu? Vai arī skaidrojums ir pavisam vienkāršs – atmiņa pati regulāri veic selekciju, sadalot atmiņas vajadzīgajās un liekajās, taču apbrīnojams ir fakts, ka ir lietas un notikumi, kurus gribētos izdzēst un padarīt nebijušus vismaz domās, no atmiņas tik vienkārši nepazūd. Kādam ir skaidrojums?
Smieklīgākais atmiņas triks ir tajā brīdī, kad dzēs kādu telefona numuru, bet sasodīts, dzēšanas brīdī to jau zini no galvas :D
Lai kādas atmiņas mūs nebūtu šovakar piemeklējušas, man ir iekšējs miers par to, ka esam uz pareizā ceļa un ka cilvēks, kas grasās sper soli pavisam citā līmenī, iepriekšējās durvis ir aizvēris. Nav sajūtas, ka kaut kas nokavēts, ka par maz trakots, ka kaut kas nav izbaudīts. Pabeigtība un jauna lapa.
Atcerieties, lai vērtu vaļā jaunas durvis, jāaizver iepriekšējās, jo citādi būs caurvējš. Man prieks, ka mani mīļie caurvējā nedzīvo.
Par godu visiem pagātnes neprātiem, dziesma no maniem tīņu gadiem.
Lai silti!
