Ziemeļpola gaiss labvēlīgi iedarbojies ne tikai uz ģimenes minci, kurš saulē sutinājis visu dienu, periodiski nomainot savu guļas vietu no gozēšanās tiešos saules staros pret mazlietiņ ēnaināku pleķīti pie pašas balkona malas.
Sadzirdīta ar rīta kafiju, sabarota ar septiņpadsmit dažādiem sieriem un beidzot arī ar lauku kūpinājumu, izklājos labsajūtā arī es līdz brīdim, kad modās ģimenes mīlulis un ievilcis plaušās visu Ziemeļpola gaisu, ņēmās taurēt pa visu māju, pieprasot sev visu iemītnieku uzmanību. Puika vēlējās mīlu un glāstus. Izgulējies, nograuzies savu sausbarību un nu, kā īsts vīrietis pieprasīja samīļošanu. Lai ir pilns komplekts. Paijāts tas iedarbināja savas dzirnaviņas un ņēmās malt visu, kas viņa gaņģos maļams. Runā, ka puisis izgulējies, nu dreifēšot visu nakti un vēlēsies, lai viņam virina balkona druvis. Neko darīt, ja puikas parādes trepes piestiprinātas pie balkona, turklāt vēl šim gluži vai mūsu ģimenes iedzimta īpašība: uz mutes, ne arī uz ūsām nav kritis.
Murrr Murr Murr… labu miegu!
Foto: www.4teachers.de
Lasot ienāca prātā, ka ja komponists no parasta mirstīgā atšķiras vienīgi ar prasmi īsto noti ielikt īstajā vietā, tad labs stāstnieks patiesībā ir vismaz divreiz komponists, jo ir jāatrod gan īstos vārdus, gan vēl jāsaliek tos zināmā secībā. Skaisti uzrakstīts! Izgaršoju katru teikumu :)
Taisnība vien būs Albertam Kronenbergam, ka – ”Vārds, ja vien to pateikt prot, spēj pat medu atvietot”.