Tas bija neparasts nogurums, kas uzstājīgi mani piemeklēja tieši otrdienās un jau otro nedēļu. Tā sajūta, it kā tūlīt jau būtu nedēļas beigas, lai gan patiesībā bija tikai sākums. Atslābums, kas mudināja atgulties dīvānā, noskatīties kārtējo seriāla sēriju, slēpt seju aiz bailēm segā (jēra dvēsele) un vienkārši izbaudīt vakariņas.
Bet jums tagad ir brokastis un rīta kafija vai tēja. Vēl viens rīts, kad visu sākt no gala vai arī turpināt iesākto. Tā arī man, iespēja jums parādīt ziloni, kas nav vis kārtējās, bet vienkārši nākamais. Tā viņi vairojas.
Tāds ūdens un meža apvienojums. Iespējams, kāda no tām ainavām, kur ezerā savu atspulgu lūko gan koki, gan debesis. Lūk, atspulgu zilonis.
Pieejams pēc seš/septiņdelfīnu sistēmas.
Lai silti un koši!
neticu savām acīm, ka kaut kas tāds ir iespējams! es nākšu, skriešu pakaļ šim brīnumam, ja vien viņš mani gaidīs… būšu atpakaļ pēc mēneša.vai gaidīs?
skaists!
Si, protams, ka gaidīs. Es Tevi arī gaidīšu kā vienmēr :)
Liene, paldies!
merci, mon cheri!