Aplokšņu atvēršanas svētki svētdien

Nav jau vairs tālu un pat mans iemīļotais uzņēmums savilcis bilanci par nosūtītajām pastkartēm. Ar matemātiku gan viņiem vāji, un pat ja cipars glīts, man joprojām mazliet sāp tas veids kā. Man sāp tas, kā domā mūsdienu cilvēks un cik ātri viņš ir gatavs iesaistīties, ja nekas nav jādara.

Mana pārliecība vienmēr bijusi, ka attālums, cena, pieejamība, aizsniedzamība un citi šķēršļi ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti kādam ko vajag, vai arī patiesībā – cik ļoti tas kāds to vēlas. Mani skumdina tendence, ka cilvēks ir gatavs rīkoties tad, ja tas no viņa gandrīz neko neprasa, pat ne kustību, nekādu īpašu piepūli, tādējādi atstājot laiku daudz nevērtīgākām lietām. Mani skumdina, ka cilvēkiem zūd vērtības un zūd prasības, kas savukārt neveicina attīstību, izaugsmi. Galu galā mēs būsim tukša paaudze ar ļoti attīstītiem īkšķiem.

Bet ko nu.. Ko runāt, ja var darīt un es izdarīju.
Astoņas pašdarinātas kartiņas, astoņas izrotātas aploksnes un pavisam noteikti astoņas priecīgas mammas, kuras rūpējušās par mani, lolojušas, domājušas gaišas domas, iedvesmojušas, sniegušas draudzīgu plecu un nesavtīgu mīlestību.

Kā rakstīts uz aploksnēm, kuras dažām jau ir pienākušas, bet dažām vēl pienāks – atvēršanas svētki svētdien.

Lai silti, mīļi un priecīgi!

P.S. Cienījamais Latvijas past, kad Tev izdosies panākt, ka tas lielais cipars aiziet pie Tevis ar īstu pastkarti un kad Tu būsi spējīgs visus šos atnācējus priecīgi uzņemt, lūk, tad būs par ko dižoties.