Neliels ievads.
Atcerieties tos laikus, kad katra latvieša aizraušanās bija skārdeņu krāšana un likšana tādā kā torņu piramīdā. Vecāki kārtoja alus skārdenes, bērni – saldo, burbuļojošo dzērienu. Galu galā tā bija “importa” izstāde un tā nebija nekāda joka lieta. Vēl tagad atceros, kā tik labi zināmo limonādi 7up, ar brāli bijām nokronējuši par “Tup”. No “7” līdz “T” bērna acīs nebija tālu.
Šī ir tā bērnības garša, kuru tā īsti nemaz neatceros, taču atceros pašu stāstu. Vēl tikai piebildīšu, ka veikalā šo brīnumu tādā skārdenes iepakojumā tā arī neatradu. Kas tas ir? GIN. Mhm, GIN. Jāatzīstas, ka, ja arī būtu atradusi, neesmu pārliecināta, ka to būtu garšojusi, jo no alkohola šobrīd atturos. Bet visādi citādi, jā, tieši tā, džins zilajā skārdenītē un tieši tā – bērnības garša. Vecāki iepleš acis un iekārtojas pie ekrāna ērtākai lasīšanai.
Tas bija tālajā 1994. gadā un es mācījos ceturtajā klasē. Ledusskapī uz apakšējā nodalījuma tādā kā režģītī stāvēja skārda bundžiņas ar alkoholiskajiem dzērieniem. Bundžas bija divās krāsās – zilā un zaļā, taču atceros tikai to, kas bija zilajā, lai gan jāteic tā godīgi, ka neesmu pārliecināta par to, ka man bija baigā nojausma par to, kas tad īsti bundžās bija. Visvairāk šobrīd uzjautrina fakts, ka bērna prāts ģenerēja domu, ka, ja kaut kā ir daudz (un bundžiņu bija daudz), tad neviens nepamanīs, ja viena pazudīs.
Maza atkāpe.
Tas bija pirms 1994. gada un ar ģimeni dzīvojām īrētā vienistabas dzīvoklī ar lielu virtuvi. Ar brāli bijām sīkaļas un mēdzām strādāt nedarbus. Pieļauju, ka es tomēr vairāk, un jau tajā laikā manā prātā tīri labi strādāja doma: ja kaut kā ir daudz, tad paņemot no tā drusku, neviens to nepamanīs. Tagad pats labākais – es fenderēju no ledusskapja olas! Jā, iedomājieties, ja bērns to darītu šodien ar šodienas olu cenām, lai gan kas to lai zina, cik olas maksāja deviņdesmito sākumā. Nieki, ja es būtu ar tām ko prātīgu darījusi, bet es mēdzu jaukt tās kopā ar smiltīm, jo man patika tā ķepīgā konsistence un spēlēt “virtuvi” tādā veidā bija daudz aizraujošāk.
Atpakaļ pie bundžām.
Nočiepusi vienu GIN bundžiņu, aizstiepu to uz skolu. Klase atradās ceturtajā stāvā. To, vai no bundžiņas dziru nogaršojām, neatceros, bet atceros, ka bundžas saturs tika izliets pa ceturtā stāva logu. Un jums noteikti ne vienu vien reizi pār lūpām ir vēlies teikums “kad mēs augām, tā nebija”, lūk, viskaut kas bija, tikai par to nerakstīja avīzēs un nerādīja televīzijā. Tas, kā mums pavisam noteikti nebija, bija internets. Lūk! Bērnības garša var būt arī tāda.
Eksperiments turpinās.
Iedvesmojoties no Taviem stāstiem par kasti ar balto gaili, pavilkos līdzi un veikalā nopirku saldējumu “Pols”. Ooo, kas tā bija par garšīgu štelli bērnībā!!! Žēl tikai, ka tagad vairs no tās garšas vairs nekas pāri nav palicis. Pat glazūrai garša vairāk uz “fui”, nekā “var pieciest”. Nav vairs tas, diemžēl.
Kociņš! Kociņš joprojām garšo tāpat. Prieks dzirdēt, ka stāsts iedvesmojis.
Par olām un smiltīm tik mīļi, ka man pat acu kaktiņos izspiedās, kas līdzīgs aizkustinājuma asariņai. Tā kā šobrīd vēroju savu meitēnu augam un man ir tā laime nelaimē – dzīva fantāzija, tad gandrīz vai varu iedomāties Tavu sejas izteiksmi un aizrautību maisot slitis ar olām! :)
O, jā! Žozītim acis mirdz, nodos Tev pa olām.. t.i., uguņiem :D