Slinkums mijās ar darbību prasošu nemieru, kāds piemita tikai vasarām, kad tie vakari bija neticami gari, pareizāk sakot, diena likās nebeidzama, jo gaismas ilgā būšana darīja savu. Radīja maldīgu priekšstatu, saīsināja miegu un tieši tik pat uzstājīgi visu iemeloto gribēja paņemt sev atpakaļ no rīta.
Nakts bija pietiekami nemierīga un mans ķermenis meklēja ērtāko pozu, lai pēc iespējas mazāk justu nevingrošanas un kondicionētā gaisa glāstu sekas. Nez kurā brīdī mēs kļūvām tik nevarīgi un loga atvēršana kļuva par tādu kā muļķīgu soli, apkārt sev radot telpu ar savu auksto gaisu, ar savu ledaino gaisu? Visa tā tehnoloģiju attīstība ar laiku cilvēku dara tizlu. Tizlu un slinku. Un vispār, cilvēkam vēl nekad nav bijis tik daudz iespēju sevi padarīt par mūžīgi visu dokumentējošu muļķi, par muļķības slavinātāju, atsakoties no iespējas paklusēt. Ja kādreiz būtu jācīnās par iespēju izteikties, tad tagad viss ir otrādi.. par vēlmi izmantot klusēšanas tiesības.
Redz, tāpēc es ar mazliet šodien paklusēšu un atrādīšu vien vienu eksperimentu bildi. Es turpinu māžoties un šķiet, ka pavisam drīz atradīšu labāko veidu, kā pielietot šo tehniku.
Lai silti un mīļi!
Skaistās krāsas! :)
Dikti feinas lapiņas :)
Paldies! Drīz varēs taisīt Purvīšziloni ;)
Patīk tava “māžošanās” un krāsas, uj, krāsas! Ak, jā, kā šo tehniku sauc?!
Paldies! Nav ne jausmas, vai to kā sauc. Izdomāju, ka tā var un daru.