Kopš nedēļas nogales smejamies, ka piederam cilvēku grupai, kuru droši vien varētu dēvēt par vietsēžiem, bet nevis tādā ziņā, ka nekur neceļojam, vai arī tā, ka mums neinteresētu tas, kas notiek otrpus žogam, vienkārši ir sanācis, ka, mainot dzīves vietu, mistiskā kārtā pat nespējam pārvākties uz citu rajonu un aprobežojamies ar savas iedzīves pārcelšanu pāris kvartālus tālāk. Pakārtojot visu tam, arī izklaides vietas ietapinājušās šajā rajonā, un galu galā arī Baltās nakts ietvaros par savu rajonu tālāk nemaz netikām – Vidzemes tirgus, Survival Kit un Teātra bārs.
Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit: izstādes, notikumi, lekcijas, diskusijas, tikšanās un impulsi pārdomām. Visa ēka mākslai! Tiem, kas vēl nav bijuši, var vēl paspēt: 8.-18. septembris, Rīga, Ģetrūdes iela 32; Darbdienās 15-21; Brīvdienās 12-19.
Par visu šajā mājā pieejamo nestāstīšu, taču mani ārkātīgi aizkustināja kāda instalācija ar nosaukumu “Aļo”.
Autors: Ivars Drulle
Par darbu no Survival Kit avīzītes:
Eiropa noveco. Latvija noveco. Mēs paliksim veci un mūsu būs daudz. Kā tas būs? Jau sen es klausos “Brīvo mikrofonu” Latvijas Radio viļņos, pēdējos piecus gadus to periodiski ierakstot. Šī pusstunda divreiz nedēļā ir veltīta jebkam, kas ir uz sirds klausītājiem. Pēc balss spriežot, zvanītāji ir lielākoties cilvēki gados un šī ir iespēja dzirdēt un saprast, par ko veci cilvēki domā un kas, viņuprāt, ir jāzin visai nācijai. Tādi būsim mēs un tāda ir nākotne. (I.D.)
Kad kopā ar Zazezu klausījāmies šos ierakstus, viņa ar vieglu ironiju, taču ar satraukumu balsī piekodināja, ka nekādā gadījumā lai neļaujot viņai palikt tādai. Kādai? Es pat nezinu, taču vienmēr licies, ka veci cilvēki uz vienām un tām pašām lietām kaut kādā mirklī sāk skatīties pavisam citādāk, viņi aizdomājas par kaut kādiem sīkumiem, kurus citi vairs nesaskata, un, piemēram, attiecībā pret manu omi jau labu laiku esam izvēlējušies stratēģiju “nesēt viņas prātā vielu pārdomām, ar kurām pēc tam paši netiksim galā”, jo viņa ir tajā vecumā, kad brīvā laika ir tik daudz, savukārt fiziskās iespējas vairs neļauj to aizpildīt ar kustību, tāpēc viņa nododas pārdomām, ar kurām galu galā sevi satracina. Fantāzijai ir milzīgs spēks. Tas arī šajos ierakstos parādās. Tik parasti un neparasti ir tie jautājumi, par ko sirmcilvēki pauž savu satraukumu. Tie ir jautājumi, par kuriem jaunie vēl nav aizdomājušies, bet tā vidējā paaudze vēl nesteidzas aizdomāties.
Citējot kādu kundzi, kura sašutumu pilnā balsī teica:
Kristovski un Šleseru ievēlēja Rīgas domē, bet tagad viņi raujas uz Saeimu. Vai tad Rīgas domē nevienam nav ko darīt?
Mūsu mājās parasti tētis tā mazliet sarkastiski joko, kad kādā sadzīves situācijā mamma rīkojas tā, kā rīkojas viņas mamma.. Tēva joks izskan kā tādi draudi.. redzi, paliksi tāda pati. Kāpēc sarunas par vecumu un tā izpausmēm bieži vien skan kā draudi? Kāpēc instalācijā dzirdēto uztvērām kā biedu no vecumdienām?
