Bērnības garša #4

Biju vēl sīkaļa.
Kaut kur klīda runas, ka, iestājoties svētdienas skolā, var tikt pie labumiem, proti, pie gumijas lācīšiem. Jūs jau varat smieties, bet man tā likās paradīze, jo ko gan pēcpadomijas laika bērnam varētu gribēties, ja ne nepieejamu importu. Tā vien šķiet, ka visas bērnības garšas īpašas padara fakts, ka tās bija tik grūti pieejamas, savukārt tagad tās ir īpašas, jo tās vairs nav pieejamas.

Loģiski, ka gumijas lācīšus, kuri dara laimīgus bērnus un arī pieaugušos (Haribo macht Kinder froh und Erwachsene ebenso), var nopirkt teju vai jebkurā bodē un šodien tā vairs nav nekāda ekstra. Tas nav nekas īpašs, taču, kā tāds Ievas turēts aizliegtais auglis, tas mani ievilināja svētdienas skolā. Viss tikai lāču dēļ. Salts aprēķins. Tieši tāds pats rezultāts, jo tieši tajā gadā lācīšu pieejamība beidzās, un man bija jāsamierinās ar spilgti oranžu kladi, kurā ieskrāpēt baušļus. Viss. Pievilts bērns. Tā arī lācīšus nenogaršoju, savukārt šodien.. šodien es ar tiem taisu komiksus, bildītes un pacienāju tos, kuriem lači garšo vairāk kā man.
Viss mans ziņojums jums ieslēpts bildītēs.

Lai gaiši!

ZaiZaiZai

Nāk rudens apgleznot Latviju,
Kāds siltumam vāra kafiju,
Bet zaķis pārstāv džemperīšu mafiju.

Īsāk sakot, mēs te padraiskojāmies un es tiku pie bērnības skata, proti – uzlīmējama tetovējuma no Tattly.com
Lieliska padarīšana bērniem. Pieņemsim, ka es to savam iekšējam bērnam. Bērnības garšas stāsts rīt no rīta, bet šovakar man jāpastrādā. Jūs gan atpūtieties.

Bērnības garša #3 Hubba Bubba

Tas bija laikos, kad katrs bērns, kuram bija radi Amerikā, varēja izslieties vairāk par citiem. Tā bija kā laimes taka, bērna laimes taka uz importu. Arī manai kaimiņienei tāda bija, un, ja mana Bārbija atceļoja no Viļņas tirgus, tad viņas pavisam noteikti bija no Amerikas. Turklāt, ja jau lelle ir atradusi ceļu no turienes, tad atradīs arī pārējais.

Tas bija sākumskolā, kad kaut kādu man vairs neatminamu iemeslu dēļ skolā ieradās kaut kādi importa viesi. Skolas sporta zāle, visi sastājušies tādā kā aplī, bet viņiem pilns maiss ar zeltu, t.i., ne – ar Hubba Bubba košļājamajām gumijām. Tavu laimi, tavu prieku, tā ir tik daudz un kur lai es to lieku. Mana pirmā Hubba Bubba. Ķiršu! Zaudējusi garšu, uzpildāma cukura traukā. Tā bija košļājamā gumija, no kuras varēju uzpūst lielākos burbuļus, kādus vien varēja iedomāties. Baltais papīrītis, tumši sārtā košļene…
Kas ir šodien? Kaut kādi sintētiska masa visādās krāsās un garša nekāda. Te nu ir tas, ka vaina nav tajā, ka manas atmiņas par pirmo Hubba Bubba ir tik spilgtas. Te ir tas, ka to visu ražo citādāku un tas, ko ražo, vairs nenāk pa zelta dzīsliņu no Amerikas, bet gan kaut kur tepat no pievārtes, un iepakojums ir skaļāks par saturu.

Kāpēc es to draudzeni pieminēju? Jo redz, kamēr es samierinājos ar to vienu vienīgo Hubbu Bubbu, kas bija nonākusi manās bērna roķelēs, viņai bija vēl. Kā tagad atceros, viņai bija vēl.

Nepieejamība lietām mēdz piešķirt vērtību.
Dažkārt pārspīlētu, bet tomēr.

Bērnības garša #2

Neliels ievads.
Atcerieties tos laikus, kad katra latvieša aizraušanās bija skārdeņu krāšana un likšana tādā kā torņu piramīdā. Vecāki kārtoja alus skārdenes, bērni – saldo, burbuļojošo dzērienu. Galu galā tā bija “importa” izstāde un tā nebija nekāda joka lieta. Vēl tagad atceros, kā tik labi zināmo limonādi 7up, ar brāli bijām nokronējuši par “Tup”. No “7” līdz “T” bērna acīs nebija tālu.

Šī ir tā bērnības garša, kuru tā īsti nemaz neatceros, taču atceros pašu stāstu. Vēl tikai piebildīšu, ka veikalā šo brīnumu tādā skārdenes iepakojumā tā arī neatradu. Kas tas ir? GIN. Mhm, GIN. Jāatzīstas, ka, ja arī būtu atradusi, neesmu pārliecināta, ka to būtu garšojusi, jo no alkohola šobrīd atturos. Bet visādi citādi, jā, tieši tā, džins zilajā skārdenītē un tieši tā – bērnības garša. Vecāki iepleš acis un iekārtojas pie ekrāna ērtākai lasīšanai.

Tas bija tālajā 1994. gadā un es mācījos ceturtajā klasē. Ledusskapī uz apakšējā nodalījuma tādā kā režģītī stāvēja skārda bundžiņas ar alkoholiskajiem dzērieniem. Bundžas bija divās krāsās – zilā un zaļā, taču atceros tikai to, kas bija zilajā, lai gan jāteic tā godīgi, ka neesmu pārliecināta par to, ka man bija baigā nojausma par to, kas tad īsti bundžās bija. Visvairāk šobrīd uzjautrina fakts, ka bērna prāts ģenerēja domu, ka, ja kaut kā ir daudz (un bundžiņu bija daudz), tad neviens nepamanīs, ja viena pazudīs.

Maza atkāpe.
Tas bija pirms 1994. gada un ar ģimeni dzīvojām īrētā vienistabas dzīvoklī ar lielu virtuvi. Ar brāli bijām sīkaļas un mēdzām strādāt nedarbus. Pieļauju, ka es tomēr vairāk, un jau tajā laikā manā prātā tīri labi strādāja doma: ja kaut kā ir daudz, tad paņemot no tā drusku, neviens to nepamanīs. Tagad pats labākais – es fenderēju no ledusskapja olas! Jā, iedomājieties, ja bērns to darītu šodien ar šodienas olu cenām, lai gan kas to lai zina, cik olas maksāja deviņdesmito sākumā. Nieki, ja es būtu ar tām ko prātīgu darījusi, bet es mēdzu jaukt tās kopā ar smiltīm, jo man patika tā ķepīgā konsistence un spēlēt “virtuvi” tādā veidā bija daudz aizraujošāk.

Atpakaļ pie bundžām.
Nočiepusi vienu GIN bundžiņu, aizstiepu to uz skolu. Klase atradās ceturtajā stāvā. To, vai no bundžiņas dziru nogaršojām, neatceros, bet atceros, ka bundžas saturs tika izliets pa ceturtā stāva logu. Un jums noteikti ne vienu vien reizi pār lūpām ir vēlies teikums “kad mēs augām, tā nebija”, lūk, viskaut kas bija, tikai par to nerakstīja avīzēs un nerādīja televīzijā. Tas, kā mums pavisam noteikti nebija, bija internets. Lūk! Bērnības garša var būt arī tāda.

Eksperiments turpinās.

Bērnības garša #1

Eksperiments ir sācies.
Ir sniegusies roka pēc baltās kastītes, kuru rotā gailis, taču, atšķirībā no bērnības, gailis kļuvis lielāks, kastītes saturs iespējams, ka dārgāks. Nepateikšu, jo tieši pēc šīs kastītes roka nav stiepusies ilgi.
Mana ģimene nekad nav bijusi īpaši naudīga, taču mums nekā nav trūcis un ģimenes princips vienmēr bijusi kvalitāte, nevis kvantitāte. Kā tagad atceros, kad tētis nopirka man pirmās dārgās sporta kurpes, pavadot tās ar vārdiem – mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas mantas.

Tā arī Kelloggu kastīte mūsmājās nebija tas biežākais viesis, vismaz es neko tādu bieži neatceros. Jāteic, ka kastītē nebija pievienota atrakcija, proti, kādreiz bija kādas uzlīmes vai kartītes, savukārt tagad – nekā.
Jāteic, ka arī pats iepakojums, t.i., maisiņš, kurā pārslas iepakotas, kādreiz bija mazāk caurspīdīgs un stingrāks. Tik stingrs, ka, ja negrieza ar šķērēm, paciņu varēja ne tā saplēst un pārslas pabira pa kastīti.

Todien, kad iegādājos bērnības garšu kastītē ar gaili, biju tik izsalkusi, ka kastīti atvēru jau pa ceļam uz mājām un, stumdama vaigos kraukšķīgās pārslas, radīju neizpratni kāda kunga sejā. Pārslas garšoja tieši tāpat kā toreiz, vienīgi likās, ka tās kļuvušas tādas kā plānākas. Tas ir tāds kā atgādinājums, ka uz pasaules daudz kā paliek mazāk, tāpēc ar to jāapietas taupīgāk.

Atnākusi mājās, bēru pārslas bļodiņā, sagriezu nektarīnu gabaliņos un to visu pārlēju ar pienu, lai gardu muti nobaudītu to, kas nebija ēsts gadiem. Tieši tā pati garša. Nekas nebija mainījies. Pilnīgi nekas.

Ar tām sen neēstajām lietām ir tā, ka saēdas, cik lien un tad viss, kas paliek pāri, var stāvēt ilgi. Tā arī šoreiz pārslas gaida, kad no veikala vēl kādu reizi atnāks piens.

Priecīgu vielmaiņu!

P.S. Kas gan kādreiz nebija uz kastītes, bet ir tagad: tas laikam tās kartiņu atrakcijas vietā. Kaloriju sadalījums un stāsts par to, cik un kas jums tiks no 30 g pārslu. Kaķītis šķauda un smej. 21.gs atrakcijas.