Category: No arhīviem

Šķiet, ka šis ir tas ieraksts, kuru pavisam noteikti kādā noteiktā periodā jāpārlasa kā tādu atgādinājumu.
Šķiet, ka šodiena ir tā īstā diena, turklāt liekas, ka laiks nomainīt arī uzstādījumu, proti, nevis nepazaudēt vieglumu, bet gan noturēt vai saglabāt vieglumu, jo ticu, ka tas katrā no mums kādreiz ir mitis un mīt, savukārt, lietojot uzstādījumu “ne”, tas būtu tiešs aicinājums to pazaudēt.

Iz arhīviem: noturēt vieglumu

Kad vakar man pajautāja: “Ar ko Tu bildē savus grabuļus,” atbildēju, kā ir. Ar Canon, bet poņas man nav nekādas. Tikai sajūta par kompozīciju un čujs. Pogas paspaidu, šo to jaunu esmu atklājusi, bet principā neko nejēdzu un man ar to pietiek.
Es tagad necenšos propagandēt to, ka nevajag mācīties un izzināt, kas un kā darbojas, taču man šobrīd ar esošajām zināšanām pietiek un nekādus mākslas foto es netaisīšu, kā arī ar zinošajiem sacensties neiešu un fotosesijas es netaisīšu, jo ir cilvēki, kam labāk sanāk un labi vien ir, ka viņiem sanāk.

Turpinot mūsu sarunu, secinājām, ka skrienot pēc lielās poņas, var pazaudēt spēju tvert mirkli. Koncentrējoties traki uz gaismām, var palaist garām to, kā tā gaisma vispār krīt. Ja kāds grib pamācīt, es neiebilstu. Dariet to! Taču man gribas sevī saglabāt šo čuju un ņuhu ar minimālu devu poņas, jo, kur poņas par daudz, čujam paliek maz vietas.

Paturot prātā šo domu par vieglumu un turpinot to lidināt, vakar nejauši šo pašu domu atradu žurnāla UNA septembra numurā intervijā ar Renāru Kauperu, kad žurnāliste piebilda, ka, tagad lasot savus pirmos rakstus, viņa bieži vien nodomā: skat, cik feini izdevās pateikt. Tā viegli! Bet tagad jau nav slikti, tikai pietrūkst tā iesācēja viegluma, kad visādi profesionāļi nav paspējuši Tev sastāstīt, kā vajag darīt.

Dažkārt tā raugos arī es uz saviem skricelējumiem un domāju, skat, kā pratu pateikt. Nosmaidu un turu vieglumu. Manī ir kaut kāda pārliecība izstrādājusies, ka, ja kaut kas kādā mirklī nesanāk, tad nav ko no sevis žmiegt ārā. Tas viss nāks pats. Radošās lietas noteikti. Organisms ietur pauzi un nevajag to citronu, no kura tikai miza vien palikusi, vēl vairāk spaidīt. Ļauj izaugt jaunam citronkokam un tad plūc augļus. Protams, es nepalaižu pašplūsmā to, kas kādā mirklī nesanāk. Nosēdinu to “nesanāk” pie galda un pabaroju ar labu grāmatu, padzirdu ar kādu skanīgu mūziku, iesmaržinu ar rudenīgo gaisu un doma lido.

Man netīk lietās perfekcionsisms. (kāds laikam tūlīt cels roku un teiks, ka es samelojos) Manuprāt, tā ir izskaužama īpašība, jo ir jābūt kādai skrambai vai izpūrušam matam, kas mūs padarīs īpašus un piešķirs vieglumu.

Tūlīt būs pirmais septembris. (ir, ir, jau ir!) Kāda māmiņa noteikti jau secinājusi, ka mazajam skolnieciņam bikses kļuvušas par īsām un uzvalciņš vispār par šauru.. mazā jaunkundze spītējas, ka tieši šis matu bantes nav glītas..

Ko es novēlēšu?
Skolotājiem nepazaudēt saglabāt sevī skolēnu, profesoram – studentu, bagātniekam – vienkāršu cilvēku, poņai – čuju un ņuhu, perfekcionistiem – nejaušību, lieliem māksliniekiem – zīmētāju, pieaugušajiem – bērnu, kas mīt iekšā.

Košu jauno mācību gadu!

Foto no Steven Meisel via Haute Design

Savulaik, kad man vēl nesirmojās mati… nu labi, es samelojos, tik ļoti sen tas nebija, bet mati gan nesirmojās, es izdevu kādu grāmatu. Vienā eksemplārā. Skaistos tumšzaļos vākos ar sudraba burtiem un to mazo lentīti, kura ir kā pieturzīme, tāds garš komats, kurš lien laukā no grāmatas, lai varētu redzēt, cik lasītājs tālu ticis. Katrs stāsts tika papildināts ar dziesmu, kas savukārt rezultējās ar to, ka, ja grāmata būtu bijusi filma, tad tai būtu bijis arī savs skaņu celiņš, vai vismaz tai klāt pievienotās mūzikas izlases noteikti sauktu par skaņu celiņu, taciņu vai ko tamlīdzīgu. Tad, lūk, te būs viens mazstāstiņš no šīs grāmatas.

Stāsts: Stacijas ainiņas
Muzikālais pavadījums: Guillemots “Annie, Let’s Not Wait” akustiskā versija

Vispār stacijas ir fascinējošas vietas.
Tās ir kā magnēti, kuri pievelk sabiedrības padibenes un dīvaiņus.
Stacija ir sinonīms vardarbībai, prostitūcijai, narkomānijai. Lidostās tā nav. Lidostas ir tādas pašas sabiedriskas telpas, kas ir kā starpposms kādam ceļam, taču tās ir spējušas pulcēt nosacīti sabiedrības augstākos slāņus. Iemeslu tur ir vesela rinda, un es vismaz daļu varētu uzskaitīt, bet neesmu jau sociologs, tāpēc to nedarīšu.


Mani vakar fascinēja kas cits – cilvēku kvantumi, kuri, atrodoties stacijā, kaut ko ēda. Resna nēģeriete, kas nevīžīgi stūma mutē kebabu un baltā tsadziki mērce krita lielām pilēm uz tumši sarkanās stacijas flīžu grīdas, indiešu ģimenīte, kura sastāvēja no aptuveni 50 gadus veca vīrieša, 20 gadus vecas sievietes un sīka puikas ratiņos, kuri visi pa kārtai laizīja vienu saldējumu un deva to viens otram kā tādu olimpisko lāpu. Pilnīgs narkomāns, kurš šausmīgi ātri pārvietojās ar frī kartupeļu turzu rokās, no kuras ik pa 5 metriem izbira kāds kartupelis. Nu gluži kā pasakā par Ansīti un Grietiņu. Piedzērušies vācieši ar desiņām rokās un sinepju notraipītām ūsām. 
Vienu brīdi man jau šķita, ka viņi visi kā sarunājuši gribēja mani vienkārši izāzēt – lai tas muļķis paskatās, bet likās, ka katram piektajam rokās bija kaut kas ēdams, kas savukārt nozīmēja, ka to āzētāju būtu par daudz. Un kā, kā es varēju aizmirst par makdonaldu, no kura ik pa laikam izspruka kāds apaļīgs tīnis ar papīra kolas glāzi rokās.

Stacija ir ne tikai dīvaiņu saieta punkts, bet arī centrālais pilsētas baroklis. Visur un vienmēr.

Rediģējot materiālus, atradu šos. 2009. gada sākums. Mirklis pirms ceļojuma.
Te nu viņi ir, paši pirmie ziloņi, kuri tagad, ja vien vēl ir dzīvi, dzīvo Indijā. Kaut kur starp Mumbaju un Goa. Tehnika un izpildījums – kā māku, tā maunu.

Kā redzams, bildēt ar nepratu :D
Sākumā jau visi dara tā, kā sanāk un tikai vēlāk – kā gribas, lai sanāktu.

Statistikas dati ir nepielūdzami un katru dienu tiek papildināti ar jauniem upuriem. Ir rudens un tas viss ir saprotami! Te būs visādi tautas līdzekļi, kuri jāņem talkā un jāiebur veselais gars atpakaļ iekšā.

Tautas līdzeklis Nr.1.
Dzērveņu dzēriens ar medu.
Ņemam mammas/omes/kaimiņa/kaimiņienes dotās dzērvenes un pārlejam ar karstu ūdeni, lai tās uz kādu mirkli tur papeldās. Pēc tam karsto ūdeni nokāšam un dzērvenes vai nu sablenderējam, vai saspaidām ar stampiņu, līdz izveidojas putriņa. Var arī dzērvenes spiest caur sietiņu, lai viegli atbrīvotos no mizām.
Šoreiz gan mizas atstāju putriņā. Šo putriņu pārlejam ar karstu ūdeni. Lejam krūzē un pievienojam kārtīgu karoti medus. Dzērienu var dzert arī atdzesētu, bet atcerieties, ka svarīgi ir dzert daudz šķidruma. Papildus tam var dzert arī zāļu tējas. Oraganisms jums būs pateicīgs par to, ka skalosiet to bacili ārā.

Tautas līdzeklis Nr.2.
Ingvera dzēriens.
Vajadzīga ingvera sakne, citrons un medus.
Šī, manuprāt, ir ārkārtīgi populāra metode. Ingveru sašķēlējam, pievienojam citronu un aplejam ar karstu ūdeni, lai tas viss ievelkas. Vēlāk lejam krūzītē un pievienojam medu. Būs labāks par visiem coldrexiem un ferveksiem. Ja nav svaigas invgera saknes, tad var izlīdzēties arī ar ingvera pulveri.

Tautas līdzeklis Nr.3.
Kāju sildīšana.
Spainī vai kādā dziļākā bļodā lejam karstu ūdeni, kuram klāt pievienojam sinepju pulveri.
Sildām kājas. Ja ūdens ātri atdziest, lad pielejam klāt vēl karstu un kārtīgi izkarsējam bacili laukā. Velkam kājās siltas zeķes un lienam zem segas palasīt grāmatu.

Tautas līdzeklis Nr.4.
Ja ir arī iesnas.
Šajā gadījumā iesaku skalot degunu ar vieglu sāls ūdeni. Process var būt nepatīkams, taču diezgan iedarbīgs. Pēc skalošanas vēlams deguna gļotādu sasmērēt ar kādu eļļiņu. Piemēram, propolisu, jo sāls tomēr sausē.
Vēl pret iesnām labi palīdz kampareļļa. Pa vienam pilienam kampareļļas katrā nāsī. Nesabīstieties, mazliet kodīs, taču pēc tam kļūs labāk.

Tautas līdzeklis Nr.5.
Ja sāp arī kakls.
Visefektīvāk šādā gadījumā ir regulāra kakla skalošana.
Skalošanai var izmantot gan sodu, gan sāli, gan kliņģerīšu tinktūru. Protams, tas viss jāatšķaida ar ūdeni. Brīdinu, ka kakla skalošana ar atšķaidītu kliņģerīšu tinktūru var likties nepatīkama tinktūras garšas dēļ.

Lūk, tie būs mani ieteikumi, kā bacili ātrāk izdzīvot laukā no ķermeņa.
Siltu vakaru!

P.S. Ja vienkārši vajag pastiprināt imunitāti ar C vitamīnu, tad noderēs ar cukuru sagrieztas cidonijas. Veselīgi un baudpilni! Ja Tev ir kāda vieda recete, kā nekrist baciļu skavās, neklusē!

Foto no flickr.com