Gūgle jautā, Kni atbild #5

Nevēlos izaicināt likteni, taču jāteic, ka google meklējumi pēdējā laikā drīzāk liek vilties, nekā izbrīnā ieplest acis, nosmiet par cilvēku fantāziju un jau sākt prātot atbildes.
Ko tur slēpt, rudens ir ieradies, kājas priekšnamā noslaucījis un nu atvēzējas uz siltāka apģērba valkāšanu. Laiks krekliem ar garajām piedurknēm. Laiks aproču pogām! Par to tad arī stāsts, jo pirms kāda laika gūgle man jautāja, ko dara ar aproču pogām, cik tās jāliek un kā jāliek.

Lai varētu lietot aproču pogas, nepieciešams īpašs krekls. Patiesībā, krekls ar īpašām aprocēm, kas ir it kā dubultā un nav ar pogu, bet gan tikai ar pogcaurumiem. Man ir tāda tipa blūze, bet jāatzīstas, ka apročpogu man nav, lai arī ir visas iespējas tādas pašai sev pagatavot. Kā kurpnieks bez kurpēm…

Vakardien, kad centos darināt to, kas iepriecinātu Lieni (jā, Lienīt, grāmatu.. man gan baigās aizdomas, ka tur sanāks tikai burtnīca, jo viss 2009. gada materiāls ir nelietojams), atradu kādu pasenāku rakstu, kurā atrādīju manas pirmās apročpogas. Kas šajā rakstā tāds īpašs? Komentāri un praktiskie padomi tieši vīriešiem par etiķeti.

Zinātāja lomā Kase. Tieši tas pats Kase, kuram reiz wordpress saimē bija Kasesgabali.

1. Sāksim ar to, ko darīt ar apročpogām?
Tā ir brīnišķīga dāvana vīriešiem smalkiem, kam vispār grūti ko uzdāvināt.

Es tikai gribēju atbalstīt nopūtu, ka smalkiem vīriešiem vispār grūti kaut ko uzdāvināt! :->
Šito viņi valkā līdz baltām vīlēm, jo to, redz, dāvinājis tas, bet to kaut ko citu – nē, ne par ko, jo to dabūsi no tā tur. Kā ar maziem bērniem, ziniet. :->

2. Tu zināji, ka etiķete nosaka aproču pogu krāsu saskaņot ar jostas sprādzes krāsu? (te runa par metālisko daļu).

Es te piebildu, ka siksnu jau visiem nevajag.. izrādās, viss ir citādāk.

Vīrietis siksnu lieto vienmēr. Neatkarīgi no vēdera izmēra. Tas ir kā kurpēm šņores. Ja uzvalkam nav siksnas, noturēs par tādu, kas priekšlaicīgi aizbaidīts no drēbju skapja vai vienkārši iepriekšējā naktī uzdzīvojis.

Uzvalks vispār signāls, ka ievērojam etiķeti. Ja tāda nav svarīga, var ģērbries ekstravagantāk vai ikdienišķāk. Ja tomēr uzvalkā, ir labi zināt un ievērot etiķeti. Apročpogu stiprinājuma (metāla) krāsai jābūt tādai pašai kā siksnas sprādzes krāsai. Ja “zelta” sprādze, tad arī aproces zelta. Par pašas pogas krāsu – tai ir tik par (ne)brīvas izvēles iespējas kā kaklasaites izvēles iespējas.

Večiem, kam tas ir svarīgi – vispār vai konkrētajā situācija – etiķetes (attiecīgā “līmeņa”) vai tieši otrādi – neveiklības, atšifrē ātri. Uzvalku, kaklasaiti, aproces – to visu jau lieto tikai un vienīgi iespaidam. Tad tad iespaids būtu pareizai, ievērot noteiktumus, kas večiem ir maķenīt stingrāki, ir ļoti izdevīgi – galu galā arī finansiāli.

Kaklasaistes sprādze gan tiem, kam pāri 60, vai tiem, kas par gaumīgu uzskata arī kaklasaiti ar strausiem. Bet par gaumi nestrīdās, par gaumi iedzer. Priekā!

3. Un vēl, varbūt stulbs jautājums, bet kā ir ar pulksteni? Tā metāliskajai daļai arī jāsakrīt gan ar jostas sprādzes krāsu? Vismaz pēc visiem stāstiem tā prasa mana loģika.

To es nezinu gan. Ja padomā, neesmu pat redzējis lietojam punksteni kopā ar aprocenēm. Lieta tāda, ka kreklam, ko pogā ciet ar aprocenēm, aproces ir ļoti platas. Manuprāt to pulksteni vēl virs krekla – pie pašas delnas pamatnes – iespiest ir nereāli. Varbūt ka tad tas pulkstenis dzīvojas vispār zem krekla un ārā nav redzams. Drīzāk jau skatās krāsas saskanību “pulksteņa siksniņa – josta – kurpes”. Jostai un kurpēm jābūt vienas krāsas.

Pulksteni kategoriski nelieto pie smokinga. Smokinga kreklam var būt parastās vai aprocenes.

Tā, lūk, lai nesanāk, ka es tikai visu dāmām, visu dāmām. Arī virsrakstā būtu jāievieš korekcijas un jāraksta, ka atbild Kase. Kaut kā tā. Ceru, ka viss šis noderēja.

Smaržo pēc rudens

Šorīt smaržoja rudens, uzdzenot saldsērīgas domas, vējam pūšot aiz žaketes malas un vienkārši radot sajūtu, ka tūlīt, tūlīt sāks birt lapas, asteres griezīsies pušķos un sāks biežāk līt, pilsētā atgriezīsies bērnu smiekli un klaigas, un sastrēgumi kļūs par ikdienu.
Kad es par to rudeni, tā man visu laiku prātā nāk mana saruna ar kolēģi. Saruna par kafiju. Mazliet smieklīgi, bet gandrīz tieši pirms gada šo ierakstu ieliku virtuvē. Cik neparasta sakritība, ka esmu sajutusi vienu un to pašu akurāt pēc gada. Tiesa gan, šis tas ir mainījies un ierakstā šo to palaboju. Ja kādam ir vēlme, var meklēt atšķirības. Apsolu, ka par to nekas nebūs.

“Tā Tava krūze?”
“M-m.”
“Vai tad Tu dzer kafiju?”
“Nē, nedzeru. Man patīk smarža.”
“Un tad Tu tā to krūzi pa visu dienu izelpo tukšu?”
“M-m.”
Jā, mani reibina kafijas smarža.
Reibina, pavedina un mulsina.
Melna vai ar pienīgām putām… ja vēl var dabūt tam pa virsu cukuru un kanēli… un svarīgi – NEMAISĪT!
Tad uzmanīgi izbaudīt putukanēļacukura garšu un uz mirkli apstādināt laiku, lai pat Faustam skauž!
Par to rudeni.
Par rudeni, kas klauvēsies lietuslāšu veidā pie loga!
Par rudeni, kas aicinās izskriet cauri lapu kaudzei, ko cītīgi saslaucījis sētnieks.
Par rudeni, kas liks skatīties, kā gājputni kāsī laižas uz vietu, kur siltāks.
Par rudeni, kas priecēs acis ar krāsainām lapām.
Par rudeni, kas būs kā rudens.. kad biezie laidīsies uz Nīlu..
..kad kāds teiks, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.

Lai silti!

Foto: browndresswithwhitedots.tumblr.com

Iz arhīviem: meitenei nevajag skumt

Braucu autobusā uz centru un, kā parasti, aizklīdu domās.

Skatos, busā sēž onkuls ar milzīgu narcišu pušķi.
Tāds riktīgs opis, kas savā dārzā audzē visādus labumus.
Jā, narcises ir mana vājība un nodomāju: laimīgā ome, kurai viņš tās ved.
Turpināju klīst domās, kad skatos, onkuls taisās uz ārā kāpšanu un ņem no savu pušķa laukā trīs narcises un sniedz man.

Meitenei nevajagot tā skumt.

Un kā lai pēc kā tāda skumst?

Iz arhīviem: Burvīgā dzira

Tur jau tā plauktā gozējas, burvīgā dzira, kuru atļauju sev iegādāties tikai šad tad. Dziras formīgās pudeles novietotas acu augstumā, kā jau visi vilinošākie produkti. Tos citus veikalnieki liek vai nu ceļgalu, vai potīšu līmenī.
Trīs dažādi izmēri: mazais – baudītājiem un svētdienas garšotājiem, vidējais – patērētājiem vulgaris ar mēra sajūtu, lielais – karaļu lielums jeb precīzāk atkarīgo iepakojums.

Roka sniedzas pēc mazā iepakojuma un dodos pie kases. Neviens šķībi neskatās un es jau domāju, kā visu pārējo sakrāmēšu somā un burvju dziru pavisam uzmanīgi atvēršu tūlīt, kā tikšu laukā no bodes. Lēni pagriežot vāciņu, ļauju gaisa burbuļiem uzsākt skrējienu uz augšu. Mirklī, kad tiek atvērts vāciņš, pudeles apakšā atskan starta šāviens un mazie skābekļa skrējēji grūstīdamies steidz augšup.

Tuvinu pudeles kakliņu lūpām un atspirdzinošā burvju dzira kņudina rīkli. Parasti amn pietiek ar trīs malkiem, no kuriem pirmais ir lielākais. Ilgs un gards. Žēl, nav pie rokas glāzes ar ledu, jo tad varētu to novietot uz galda, nosēsties blakus un raudzīties, kā gaisa burbuļi grūsta viens otru un pašā augšpusē sprāgst. Dzerot steidzīgi, liekas, ka sprādziena vilnis tiek līdz nāsīm.

Neveselīgi, bet gardi.

Priekā!
Es zinu, ka neveselīgi, taču dažkārt esmu vāja un nespēju sev atteikt malku burvīgās dziras.
Malku kōlas, ļaujot burbulīšu sprādziena vilnim atbalsoties kaut kur degunā.

Foto: flickr.com

Kōlai vakardien esot bijusi dzimšanas diena, ar to arī apsveicu!

Iz arhīviem: Par noteikumiem

Pirms došanās brīvdienās, nolēmu izvizināt skrituļslidas un lieki piebilst, ka ielās jutos kā svešķermenis. To, ka es vairumam traucēju, lai gan es to vairumu redzēju labāk nekā viņi centās ņemt vērā mani, traucēji viņiem tieši es. Gājēji ir bīstamākā satiksmes dalībnieku daļa. Pat ne autobraucēji, bet tieši gājēji. Tie maina savu iešanas virzienu šurpu turpu, klausās mūziku (kas gan protams no vienas puses ir pozitīvi) un viss pārējais viņiem neeksistē: neko neredzu, neko nedzirdu, esmu mēms kā zivs. Neredz viņi pilnīgi neko. Varbūt tikai drusku no sevis. Sabēdājos un nolēmu ielās braukt tikai agros brīvdienu rītos, kad vairums vēl guļ, vai arī pavēlākos vakaros, kad vairums lūr teļukā un stūķē māgā kotleti, vai arī vakarpusē kā šī, kad lielākā daļa tikai atgriežas atpakaļ. Tad var. Tad sirds ir mierīga un var izbaudīt vēja glāstus. Bet citādi – skrituļotāji, kur skrituļojat jūs? (Mežaparks nav atbilde :D)

BET TAGAD – ATKĀRTOŠANA, ZINĀŠANU MĀTE! (30.07.2010.)

Tā kā es jau te pāris dienas esmu sadūšojusies pavizināties ar velosipēdu, tad varētu teikt, ka esmu pievienojusies tam cilvēku pulkam, kurus ne visai mīl gājēji, kur nu vēl autovadītāji, bet, ja tā padomā – kā tad šī nepatika ir radusies?

Toreiz, kad tiku pie autovadītāja apliecības un pēc tam vizinājos ar velosipēdu, pamanīju, ka braucu apdomīgāk, rēķinos vairāk ar pārējiem satiksmes dalībniekiem un cienu arī gājējus, taču lielai daļai riteņbraucēju pat ne tuvu nav sajēgas par satiksmes noteikumiem, kur nu vēl par to, ka arī viņi ir satiksmes dalībnieki, nevis kaut kāda mistiska šķira starp autovadītājiem un gājējiem.

Vakardien sasmējos, kad draudzene paziņoja (hei, neņem ļaunā šo piemēru!): es jau vairākus gadus braucu ar velosipēdu pa Rīgu… Protams, tas dod vairāk pašpārliecības (kuras man pietrūkst) un galu galā tā ir prakse un ko dod teorija, ja nav prakses. Man ir teorija, taču niecīga prakse, kas attiecas uz riteņbraukšanu Rīgā, taču ne riteņbraukšanu kopumā. Un kur sākas joks? Pamēģiniet policista kungam pateikt: es ar auto jau 5 gadus braucu, bet, re, tas gurķis, kurš tikko tiesības saņēmis, tikai pāris mēnešus.. Lieki piebilst, ka tam piecgadniekam apliecības nav un iespējams arī par noteikumiem viņš neko nezina, tikai balstās uz pamatnoteikumu – zaļš/sarkans.

Tātad – nepatikas pirmais iemesls – ceļu satiksmes noteikumu nezināšana.
Tagad pieceļas tie, kas brauc ar velosipēdu pa ietvēm un kopā ar gājējiem šķērso gājēju pāreju!
Mhm, es arī tā daru, bet labi apzinos, ka tā nedrīkst, jo, ja es vēlos braukt pa ietvi un šķērsot gājēju pāreju kopā ar gājējiem, man jākāpj no tā rumaka nost! Tādi, lūk, zobrati :D (atļāvos aizstāt teicienā pieminētos pīrāgus). Ja blakus gājēju pārejai nav veloceliņa, tad šāds te gājiens nav atļauts, tāpēc burkšķēt par to, ka gājēji mūs nesaprot, vismaz šajā mirklī ir nekorekti.
Palasi un pastudē mazliet noteikumu grāmatiņu! Par ļaunu nenāks.
Noteikumi joprojām jālasa, bet, kā komentāros noskaidrojām, ir atļauts nu šķērsot gājēju pāreju no rumaka nenokāpjot! Taču atcerieties, jūs tik un tā nedrīsktat traucēt gājējiem, jo tā ir gājēju pāreja. Nosaukumā jau viss ir pateikts!

Nepatikas iemesls Nr. 2 – skaties divreiz!
Ja autovadītājiem regulāri tiek atgādināts teiciens par to, ka spogulī jāskatās divreiz, tad tas attiecas arī uz riteņbraucējiem. Nu paskaties pār to plecu, vai tik nebrauc kāds auto. Būsim atklāti, mūsu velo kultūra ir dīgļa stadijā un nav papildus braukšanas joslas velo draugiem, tāpēc sargājot sevi, pirms manevriem paskatīsimies pār plecu! Ne reti esmu bijusi lieciniece tam, kā riteņbraucējs burtiski izlido priekšā auto, jo nav ņēmis vērā to, ka iespējams auto šajā brīdī veic labo pagriezienu un, lai gan nedara to strauji, riteņbraucējs, kurš izteš no stūra, nerespektē nevienu.

Nr. 3. – neko neredzu, neko NEDZIRDU… esmu mēms kā zivs.. dziedāja Labvēlīgais tips. Man arī patīk klausīties mūziku un ir tik feini, ka tā mūzika nāk līdzi, taču tas apdraud jūsu drošību. Īpaši iemīļotas dziesmas laikā mēs paliekam izklaidīgi un lidināmies pavisam kur citur. Nedzirdam ne auto, kas brauc aiz muguras, ne arī citus trokšņus, kas varētu signalizēt par iespējamajām briesmām. Šo te burvīgo netikumu vajadzētu izskaust vai arī mūzikas skaļumu samazināt par pāris toņiem mazāku, lai jūs kaut drusku kontrolētu to, kas notiek jums apkārt.

Nr. 4. – use the bell, baby!
Jā, pie stūres ir zvaniņš un ir labi, ka to izmanto, jo arī gājējs var klausīties mūziku vai arī aizdomāties, kā rezultātā nedzirdēt, ka Tu ar savu dzelzs rumaku esi pielavījies pavisam tuvu. Galu galā sanāk mest pa mēmajiem un labi, ja bremzes laikus nostrādā.

Bet tagad uzruna gājējiem – būsim draudzīgāki pret velosipēdistiem un tiem, kas ar to vēju matos, jo tas divricis ir varens pārvietošanās līdzeklis. Labāk palaidīsim viņus garām ar smaidu, jo zin’, viņi atbildēs ar to pašu. Būsim iecietīgāki un atvērtāki, jo kas zina, kādu dienu varam būt arī viņu pusē un tad nebūs smuki raukt degunu par to, ka nu kāds burkšķ uz Tevi.

Dzīvojam draudzīgi un baudām sauli!
Sludinājuma foto no retromoto. Tik lieliska piebilde pašās beigās. Pamanījāt?

Pagājušā gada komentāri TE.