Sociālā reklāma par to, ka “pirātiņi” Vācijā tiek sodīti ar brīvības atņemšanu līdz pat 5 gadiem. Tā kā torrentošana var būt pat ļoti bīstama.
Tiem, kam ar vācu valodu pašvakāk, tulkoju.
Sīkie sanākuši uzdziedāt fāterītim dzimšanas dienas dziesmiņu.
Dēliņa dialogs ar mammu reklāmas noslēgumā: Dēliņš: “Mammīt, kad tētis būs atpakaļ?” Mamma: “Vēl 4 reizes jādzied.”
Ai, nedomājiet, ka es te tagad haltūrēju un visu tik no arhīviem velku laukā. Man šodien temperatūrs un sāp galva. Gan jau atkal rakstīs.
Es taču teicu, ka nerakstīsies, tāpēc te būs vēl viens arhīva gabals, kas paspējis izbēgt no izdzēšanas.
Kad vakardien vakarā nekādi nevarēju aiziet gulēt un pēc tējas dzeršanas un mielošanās ar suši bija uzradies netīro trauku kalns, fonā ieslēgtajā televāzijā sākās tas humora raidījums, kurā cilvēki zvana un min vārdu. Nekas nav mainījies, arī vasarā, kad pieskatīju Inī kaķi Fēliksu (vai arī Fēlikss pieskatīja mani?), šis raidījums manī raisīja smieklu vētru. Tas notika tā:
Šauju ar pulti pa ekrānu un tur visādi raidījumi, viens no tiem – Bagātību sala (tiesa gan krievu valodā) un raidījumu vada Aleksandra Kurusova.
Azartspēļu cienītāja es neesmu, lai gan esmu bijusi īstā kazino. Tādā riktīgā. Nevis kā te.. kaut kāda spēļu zālīte ar 10 spēļu atomātiem. Man kaut kā arī nepielec, kā var likt pāris tūkstošus, piemēram, ruletē. Tā ir absolūta veiksmes spēle un izskaitļot jau nemaz neko nevar. Saprotu, spēlējot pokeru, galva vismaz jāliek lietā, bet ruletē vairāk par čuju vai ņuhu nekā nav.
Atgriežoties pie raidījuma. Jau pāris minūšu laikā summa ir uzkāpusi no 150 Ls uz 400 Ls. Nebeidzu brīnīties par tiem pamuļķiem, kas zvana. Saša tik skandina: padomājiet labi. Pieci burti. Es jums atklāšu vēl vienu burtu un tagad no šiem pieciem burtiem jāsaliek vārds. Zvaniet! Zvaniet! Neļaujiet citiem savākt jūsu naudu :D
Ļaudis zvana diezgan aktīvi un pag, man tas teļuks tālu, tūlīt paskatīšu, cik ir zvana cena. 96 santīmi! Varu iedomāties, kādi ir tie telefona rēķini, kurus cilvēki saņem. Ja laimē summu, tad visamaz ir ar ko nomaksāt.
Tik un tā nesaprotu, cik naivam cilvēkam… cik lētticīgam cilvēkam ir jābūt, lai zvanītu. Loģiski ka vienam no šī bara paveiksies, bet līdz tam būs jāiztērē kaudze naudas. Un ja naudas jau tā nav, kāpēc tik daudz cilvēku meklē tik it kā vieglas naudas iegūšanas iespējas?
Skatos un smejos O! 450 Ls. Saša jau tik daudz ir pateikusi priekšā un nu ir skaidrs, ka atminējums ir glāze, bet vai nav jocīgi, neviens nav sazvanījis … Atliek vien zvanītājus apsveikt ar telefonrēķinu
Labdien! Te jūsu Lattelekom. Apsveicam, jūs esiet laimējis 200 Ls latu rēķinu :D
Tā kā man ir uznācis sagurums un ir sajūta, ka rīt nerakstīsies, tad atļaušos paņemt kaut ko no arhīviem.
[..] Jau iepriekš esmu rakstījusi par mūziku no reklāmām, par reklāmu prasmi piesaistīt un atklāt jaunus izpildītājus, lai gan varbūt pašu produktu neatcerēsies gandrīz neviens.
Brīžos, kad reklāmas sāk rādīt pa kādu no LV kanāliem, mierīgi var iet mazgāt traukus, izkārt veļu, uztaisīt ko gardu uzkožamu, vai pat aizskriet līdz tuvējai bodei. To saturs ir bezjēdzīgs un, it kā nepietiktu ar to vien, reklāmas tiek rādītas ārkārtīgi ilgi.
Tuvākie cilvēki jau zina, ka LV televīziju es gandrīz neskatos nemaz vai arī to daru ārkārtīgi reti, jo par depresīvajām ziņām var uzzināt arī internetā (tiesa gan, lasu tikai virsrakstus, jo negāciju jau tā pietiek) un visu laiku skatīties vienas un tās pašas filmas, kuras demonstrē ar pāris mēnešu intervālu, mani neaizrauj. Žetonu vienīgi būtu gatava dot LTV1 raidījumiem „Viss notiek” un „Abi labi”. Bet ko nu par to!
Es par tām reklāmām gribēju. Kādu laiku atpakaļ smējos, ka esmu iemācījusies visu populārāko Vācijas pārtikas veikalu tīklu saukļus: EDEKA – Wir lieben Lebensmittel (Mēs mīlam pārtiku), Rewe – Jeden Tag ein bisschen besser (Katru dienu mazliet labāk), Lidl – Lidl lohnt sich (Lidl ir to vērts vai arī Lidl atmaksājas. Precīzi nepateikšu). Aldi reklāmas neatceros.
Šajā reklāmu kino mans absolūtais favorīts ir EDEKA. Tās ir asprātīgas, informējošas un gribas redzēt biežāk kā tikai vienu reizi. Te būs manas mīļākās reklāmas. Pamēģināšu arī pievienot tulkojumus tiem, kas ar vācu valodu nedraudzējas.
PAR OLĀM.
Mazā meitene: Kas tur iekšā? Pārdevējs: 13% olbaltumvielas, kalcijs, dzelzs un vitamīni A, D, B, B1 un B2. :D
SIERA NODAĻA.
Sīkais stāv pie siera letes un rāda ar pirkstu uz siera šķirnēm. Turpretim pārdevējs zinoši spēj nosaukt visas šķirnes un arī to, no kurienes katra ir. Sīkais jau kļūst dusmīgs un tad siera letei tuvojas kāda sieviete. Sīkais domā, ka nu tik būs un norāda ar pirktu uz viņu.
Pārdevējs: Vīsnera kundze no Akmens ielas.
PAR DESU.
Vīrietis ar bērnu: 100 gramus bagetes salami, lūdzu. Pārdevēja: nošņāp tieši 100 gramus. Vēl kaut ko? Vīrietis ar bērnu: 200 gramus teļa aknu desas.
Pārdevēja nošņāp tieši 200 gramus. Vēl kaut ko? Vīrietis ar bērnu: Un no Motadellas (lai kas tas arī būtu) 268 gramus.
Viss pārējais jau tā bija saprotams.
Un noslēgumam, lai mazlietiņ iesmietu par vīriešiem. =) Par gurķiem un cukinī.
Vīrietis: vai te ir kāds, kurš zina ko par šo? (vicina vienā rokā gurķi un cukīnī) Pārdevēja: vienu mirklīti.
Viss pārējais ir redzams =)
Lai nu kā, RIMI un Maximai vēl ir daudz ko mācīties.
Kad vakardien kādā forumā izlasīju, kā bābas par niekiem plūcas, atcerējos kādu stāstu, ko biju rakstījusi labu laiku atpakaļ. Tad nu re, te būs!
Aizklīdusi domās pārlapoju dienas notikumus. Ceļš līdz mājām patāls un autobuss jau brauc tikai tik ātri, cik tas brauc. Jau pavēls un gribas ātrāk tikt mājās. Domās secinu, ka kārtējo reizi nākas atzīt, ka neprotu reaģēt uz komplimentiem. Parasti sajūtos muļķīgi un, ja paveicas, tad nenosarkstu un pasaku ko sakarīgu. Ideālā variantā prāts tomēr nostrādā un atbilde “paldies” iznāk nesamocīta.
Tā nu es ceļoju domās, kad pēkšņi manu domu plūsmu pārtrauc blakussēdētāja, kas tieši tobrīd uzsāk sarunu pa mobilo tālruni:
Ko Tu aizmirsi? Maizīti nopirkt?
Un tad vairs nav neviena gabaliņa?
Jā, es jau braucu pāri tiltiņam un drīz būs mana pieturiņa.
Es drīz būšu mājiņās.
Nu ja, netērē naudiņu. Drīz tikšu pie interneta.
Sākumā likās, ka sieviete runā ar bērnu, taču telefonā skanošā balss nebūt nebija bērna balss. Brīnums, ka viņa nepateica, ka drīz tiks pie internetiņa :D
Kur problēma? Problēmas jau principā nav, tikai man kaut kā liekas, ka pieaugušiem cilvēkiem deminutīvu (pamazinājuma forma) lietošana TIK biezā slānī ir nepieņemama, JO ne nu tas tilts pār Buļļupi tik mazs kā laipa, lai to par tiltiņu dēvētu. Ne arī pietura ir miniatūra, lai to sauktu par pieturiņu un visticamāk, arī tā daudzdzīvokļu MĀJA, kurā sievišķis dzīvo, nemaz jau arī nav mājiņa.
Iedomājieties, ja pieaudzis vīrietis teiktu: es vēl nopirkšu avīzīti un kafijiņu, un tad jau nākšu uz darbiņu…
Tas skan atbaidoši.
Labi, nav runa par mīļvārdiņiem, jo sirsniņa skan patiešām tūkstošreizes mīļāk un skaistāk, nekā teiktu – sveika, mana sirds! Manuprāt, tomēr ir jomas, lietas un vietas, kurām pamazinājuma forma nav ne tikai nepieciešama, bet arī skan muļķīgi, kur nu vēl no pieauguša cilvēka mutes. Pat bērni tā neuķinās.
