Brīdī, kad sadomāju arī Kazimiru ietērpt visu melnā, galvā ienāca doma, kā būtu, ja es visus tos diženos uztaisītu pilnīgi melnā? Nu labi, ne visus, bet daļu pavisam noteikti. Klimts, piemēram, jau iztēlojos vijumus un krāsu klucīšus, kuros nebūtu citas krāsas kā vien tā, kas ir, vai arī garkājaino Dalī.. Pikaso man jau ir un skat, tagad ir arī Kazimirs. Maļēvičs ar savu kvadrātu, kurš te nav kvadrāts.
Lai silti!
Kaut kā liekas, ka pienāk brīdis un man vairs nav ko pateikt, jo šis būs no tās pašas sērijas, proti, kā paveikt darbu neatkārtojoties un it kā izdarot to pašu, kas iepriekš jau ir darīts.
Īsts lauku olas dzeltenums. Olu liķieris vai saldējums.
Labu apetīti!
Viņš pajokojās. Atnāca, ieslēdza sauli kā milzu prožektoru, mazliet pakausēja sniegu un ļāva tev novilkt cimdus, vaļīgāk palaist šalli un aizmirst uz mirkli par cepuri. Iedomājies, kad Viņš vairs nejokosies, jokosies Viņa. Liks Tev atsēsties aizvējā, viegli atgāzt galvu, pievērt acis un ļauties saules staru glāstiem. Kādā brīdī jau viņi beidz tās spēles un ļaujas pa īstam.
Bet pie manis viss pa īstam jau tagad.
Nekādu joku. Zilonis, tik sulīgs kā ābols. Vienos ziedos.
Laurai.
Lai koši!
P.S. Ziloni darināju, skatoties filmu par Frīdu. Man šķiet, visi pārējie jautājumi ir lieki. Filma – brīnišķīga, par ziloni ļaušu spriest pašiem.
Tas bija 1991. gada septembrī. Bija saulaina diena, un mēs visi kļuvām par gladiolu šķēpnešiem. Pirmklasnieki baltām bumbuļzeķēm, kas kā ordeņi šūpojās gar kājām. Tā bija diena, kad es sastapu Ingu un viņas nobrāztais zods, kā arī ceļgali skaidri rādīja to, ka vasara bija izdevusies. Tā mēs no pirmās klases līdz desmitajai kā divi bruņinieki nosēdējām vienā solā, līdz “zinātne” mūs sadalīja pa plauktiem. Sak, vieni uz matemātiku, citi – valodām un vēsturi.
Tā bija priekšvēsture.
Mana Inga pavisam drīz būs mamma, un es taču nevaru vienai no manām labākajām draudzenēm ļaut pasaulē laist bērniņu bez pirmā ziloņa. Ziloņa zilonī, kas šajā reizē, pateicoties Ingas uzvārdam, ir ticis arī pie putniņa.
Tagad Putniņš var nākt.
Lai silti!
Ziema uzņēma savus apgriezienus, bet lapsa apvilka baltu kamuflāžu, atstājot vien dažus krikumus no sava rudā kažoka.
Lai silti un saulaini!