Kāds siers viņam garšo

Cik labi tu pazīsti savus draugus?
Pēc tā, kā ļaudis raksta vēstules, kurās lūdz radīt dāvanas draugiem, diemžēl nākas secināt, ka liela daļa savus draugus nemaz nepazīst un dāvanas izvēlas pēc sevis. Varbūt laiks iepazīties ar saviem draugiem?

Vai tu zini, kā viņi mostas brīvdienu rītos? Kā miegojas pirmdienās? Vai dušā dzīvojas ilgi? Vai viņi dzer kafiju, vai tēju? Vai liek klāt cukuru, medu vai ledu? Vai smērē uz maizītes sviestu? Un cik plāni griež sieru? Kāds siers viņiem garšo? Vai rīti ir lēni, vai ātri? Vai no pastaigām viņu vaigi kļūst sārti? Vai viņi klausās radio? Vai viņiem patīk lietus? Vai viņu rokas ir siltas? Kādos brīžos viņiem mirdz acis? Kādos brīžos starp jums izceļas tracis? Kurš pirmais līgst mieru? Vai tu zini, kas viņiem rūp? Vai zini, no kā šobrīd viņu galvas kūp? Vai tu pazīsti viņu prieku? No kurienes tas nāk un kur viņi to liek? Vai viņiem traucē klusums? Un krāsas, kas ir viņu mīļākās krāsas? Vai drīkst viņiem piezvanīt naktī, ja vajag dikti? Ko viņi dara, kad paliek slikti? Vai viņi runā, vai klusē? Vai tu jūties neērti, kad klusējat abi? Par ko jūs nekad nerunājat? Par ko jūs runājat vienmēr? Par ko jūs parasti smejaties? Vai viņu vaigos smaidot veidojas bedrītes? Kādā krāsā ir viņu acis? Vai runājot, viņi pieskaras tavai rokai? Vai tad, kad atvadāties, jums jau sāk vienam otra pietrūkt? Vai jūs mēdzat viens otram uzrūkt? Pa jokam vai īstam? Vai tu zini, ko viņi kāro? Ko viņiem vajag un ko viņi grib? No kā viņiem bail? Vai tu vari palīdzēt to pārvarēt? No kā viņi kautrējas? Vai viņi sev un tev tic? Un vai tu viņiem tici? Nu tad ko viņiem uzdāvināt?

Joprojām atpūtas režīmā

Jau neskaitāmus vakarus saku sev, ka izskatīšu atvaļinājuma bildes, ka izdarīšu to, ka izdarīšu vēl kaut ko, bet kaut kā nesanāk, turklāt, lai cik jocīgi tas nebūtu, pie laiskuma pierod. Un kā vēl pierod!

Pierod pie aizņemtiem vakariem, pie kino un teātriem, pie maizītēm ar medu, zinu, ka drīz pieradīs arī pie tā, ka ietves pārklāsies ar ledu. Ne tādā sliktā nozīmē, labā. Katram ir nepieciešams atelpas brīdis. Arī jums.

Ja tomēr ilgojaties pēc kāda stāsta un rīta cepumi negaršo tik labi kā agrāk, tad nāciet ciemos tur, kur mīt ikdienas pastkartes. Instagramā. Jā, divdesmit pirmais gadsimts ir beidzot skāris arī mani.

Lai silti!