Tad vēl jūlijs bija matos, viņš peldēja, viņa bradāja, bet mēs sēdējām krastā un domājām, ka peldēties Daugavā nav labākais, ko darīt. Sēdēt Ķīpsalas pludmalē bija labi. Saule gāja uz leju, bet tiltos sāka iedegties gaismas. Putni sēdēja uz puspuvušajiem pāļiem un gar krastu peldēja pīles.
It kā pilsētas centrs, bet neaprakstāms klusums, kuru vienā brīdī pārtrauca debesīs šķīstošu uguntiņu dārdi. Andrejsalā kāds svinēja. Svinēja ar troksni, ar blīkšķi, gaisā bezjēdzīgi uzšaujot naudu. Tieši tā es uztveru uguņošanu. Skaisti, bet bezjēdzīgi. Runā, ka salūts esot izgudrots, lai muļķa tauta pavērtu muti skatītos debesīs, kamēr lielie un varenie bīda lietas. Kas to zina, vai tā ir, bet vienu es neaizmirsīšu nekad. Putnus.
No lielā trokšņa putni kā aptrakuši šaudījās pa labi, pa kreisi. Tuvu ūdens virsmai. Te uz laipām, te uz pāļiem. Viņu neprātīgā bēguļošana jaucās ar dūmiem, kas tālumā palika pāri no visnotaļ krāšņās dārdoņas.
Kad šovakar lielie un varenie vienā no pilsētas parkiem svin kāzas, klusībā saku rūgts, bet, rībinot salūtam, man atkal jādomā par putniem, gluži kā ezītim, kurš domā, kā tam zirdziņam tur vienam miglā klājas.
Foto: Silva (es nočiepu no Tava instakilograma)