Putni

Tad vēl jūlijs bija matos, viņš peldēja, viņa bradāja, bet mēs sēdējām krastā un domājām, ka peldēties Daugavā nav labākais, ko darīt. Sēdēt Ķīpsalas pludmalē bija labi. Saule gāja uz leju, bet tiltos sāka iedegties gaismas. Putni sēdēja uz puspuvušajiem pāļiem un gar krastu peldēja pīles.

It kā pilsētas centrs, bet neaprakstāms klusums, kuru vienā brīdī pārtrauca debesīs šķīstošu uguntiņu dārdi. Andrejsalā kāds svinēja. Svinēja ar troksni, ar blīkšķi, gaisā bezjēdzīgi uzšaujot naudu. Tieši tā es uztveru uguņošanu. Skaisti, bet bezjēdzīgi. Runā, ka salūts esot izgudrots, lai muļķa tauta pavērtu muti skatītos debesīs, kamēr lielie un varenie bīda lietas. Kas to zina, vai tā ir, bet vienu es neaizmirsīšu nekad. Putnus.

No lielā trokšņa putni kā aptrakuši šaudījās pa labi, pa kreisi. Tuvu ūdens virsmai. Te uz laipām, te uz pāļiem. Viņu neprātīgā bēguļošana jaucās ar dūmiem, kas tālumā palika pāri no visnotaļ krāšņās dārdoņas.

Kad šovakar lielie un varenie vienā no pilsētas parkiem svin kāzas, klusībā saku rūgts, bet, rībinot salūtam, man atkal jādomā par putniem, gluži kā ezītim, kurš domā, kā tam zirdziņam tur vienam miglā klājas.

Foto: Silva (es nočiepu no Tava instakilograma)

Tā mēs te ziemojam

Ārsts aizliedza valkāt pelēku (bet es grēkoju), ieteica pievērsties krāsām (jo īpaši sarkanajai), atļāva iet tikai pie priecīgiem draugiem un teica, ka jāvingro vai jāiet dejot.

Tā mēs te ziemojam.

Es gribēju zaru, dabūju koku. Gribēju gaismu, tiku pie krāsainas. Tik velosipēds vēl neko nav dabūjis. Gaida.

Lai silti!
P.S. Ienāc rīt, man ir ko parādīt.

Īsumā

Pēc emocionāliem pārdzīvojumiem, vienalga, vai pozitīviem, vai negatīviem, vienmēr otrā rītā ir sajūta, ka tas nekad nav noticis. Tas ir kā skatīties uz sevi no malas un sajust, kā prāts kaut ko cenšas attālināt, lai iekšas nepārsprāgtu ne no sajūsmas, ne skumjām. Tāda kā dzesēšanas sistēma.

* * *

Dažkārt man liekas, ka ir pilnīgi vienalga, ko es vēlos, vai kas man patīk, jo galu galā man tiks tas, kas pienākas, vienalga, cik stipri es censtos. Skat, pat pērkot kleitu, pa pastu atsūtīja kaut ko citu, it kā tas muļķa interneta veikals zinātu labāk, ko man vajag, nemaz nerunājot par to, ko man gribas. Laikam pareizā atbilde uz šo ir pašā sākumā..

* * *

Sabiedriskās dzīves aktivizēšanās strauji samazina ziloņu tapšanas produktivitāti. Tas slikti, pat ja tas pirmais ir jauki. Bet es turpinu censties, jo galu galā gulēt var arī darba dienās.

Ceru, ka ļoti neskumāt.
Centīšos būt kaut kur tepat.

Lai silti!

Klusums

Man patika klusums. Pilns un gabātīgs, tāds biezs. Tāds, kurš iestājās ap vieniem naktī, kad vispakārt jau labu laiku bija nodzēsta gaisma un tumsa patiesībā bija pelēcīgi balta. Tā nolaidās no griestiem, piekļāvās sienām un visbeidzot sagūla uz segas. Pelēcīgi balta, gaiša tumsa un biezs, piesātināts klusums. Tāds sastindzināts brīdis, kuru centos uz mirkli noturēt. Vairs nerībēja tramvajs, nevērās durvis, izpalika papēžu klaudzieni un piestājušu automašīnu motoru rūkoņa.
Man patika klusums.

Lai silti.

P.S. Ziloni skatīt nāciet rīt no rīta.

Vienkārši iemācīties un pārstāt rēķināt

Bija rīts, bet vēl nebija diena. Man joprojām nebija jaunās naudas, kas grabētu makā. Tik vien tā karte, kura pēc saules slinkuma apsēsto dienvidnieku domām spēja darīt brīnumus un gluži kā stabule, kas no groza izvilināja čūsku, izdabūja no dūcošās mašīnas naudu. Biju sakasījusi ceļojumu naudas pārpalikumus un pēc maniem aprēķiniem tai sīknaudai bija jāpietiek tieši vienai kanēļmaizītei, jo māju bija pārņēmis izslavētais Miera ielas maizes lāsts, proti, mājās maizes nebija, pat ja par to bija zināms iepriekšējā vakarā, atcerēties šo nebūšanu izdevās tikai no rīta, kad roka sniedzās traukā, kurš savukārt bija novietots plauktā. Nav. Tēja un puse mango, piecas minūtes un kanēļmaizīte. 33 centi. Mans pirmais eiro pirkums.

Tirgus bija tukšs. Strādāja vien drosmīgie, vai arī tie, kuri prata rēķināt. “Kā Jūs maksāsiet? Latos vai eiro?” bija nākamais jautājums, kas sekoja brīdī, kad bija noskaidrota vēlme. Viņi skaitīja lēnāk, apaļoja biežāk un neķēmojās ar santīmiem, bet nez kāpēc to darīja ar centiem.

Vienmēr smaidošā un sirsnīgā gaļas tante nestrādāja. Tukšs. Pilnīgi tukšs. Ierastās kņadas vietā vairums pulcējās pie mazbankas, kurā steidza samainīt naudu, kā arī pie sarkana bankomāta, no kura centās izmasēt pēc iespējas mazākas banknotes. Pat ja zināju, ka turp iet nav vērts, man gribējās zināt, kā viņiem iet un kā tā jaunā sistēma strādā. Dārzeņu paviljonā, stendu, kurā jebkurā gadalaikā varēja dabūt dažādus garšaugus, klāja zaļa brezenta drāna. Kā nu ne. Viņas vienmēr strādāja tik nežēlīgā ātrumā, it kā kāds svilinātu pēdas. Krāmēties ar divām valūtām? Paldies, nē.

Gaļas nebija, bet bija zivis. Asarus. Divus. Lūdzu. Maksāšu ar piecu eiro banknoti, kura vairāk atgādināja uz parasta printera izdrukātu krāsainu papīra gabaliņu, kuram sānos salīmētas akcīzes nodokļa uzlīmes. “Ļoti nenopietni,” bija mana pirmā doma.

Tirgū atstāju neticami maz naudas, jo nebija jau kam atstāt. Visu pārējo paņēma sestdienu lielveikals. Man jau šķita, ka problēmas nebija. Vajadzēja tikai iemācīties, cik jaunajā naudā ir normāla cena maizei, pienam, krējumam, sviestam un sieram, bet par pārējo satraukumus atstāt citiem. Vienkārši iemācīties un pārstāt rēķināt.

Zivs tūlīt būs gatava. Tur arī mazliet ķirbja un burkānu, kabacis un kartupeļi, visu izrotājot ar pēdējo latu pirkumu – Valmiermuižas tumšo alu. Tas bija plānots pirkums.

Lai silti un mīļi.