Viņš nāca elsdams un pūzdams, pār lūpām labdienu vietā izgrūžot vien kaut ko par to, vai vēl augstāk nevarēju izvēlēties dzīvesvietu. (Protams, ka varēju. Viens stāvs vēl ir.)
Priekšvēsture.
Bija darba dienas vidus un biju atkūlusies līdz mājām. Pēc pāris šņukstiem un atpakaļ iebakstītām asarām, izlēmu klausīt padomam un izsaucu ātros. Labais sāns. Šķiet, pēc visām sāpju gradācijām, ko savulaik esmu piedzīvojusi tajā ķermeņa pusē, man jau aizvērtām acīm būtu jāorientējas, kas tieši sāp. Pat nezinu, kāpēc tieši šoreiz šaubījos.
“Sasodīts, viņi atsūtījuši pie manis vīrieti. Tā tik man vēl trūka,” bija pirmais, kas izskrēja cauri galvai. Vīrietis tikmēr iekārtojās ērtāk un bija gatavs uzklausīt manu sāpju hronoloģiju, kas iesākās jau no paša rīta. Teikt, ka viņš jutās ērti, būtu apmēram kā neteikt neko. Pat iespējamās diagnozes un varbūtības izsakot, balansēja uz koķetērijas asmeņa, kuru periodiski mēģināju apraut ar asāk atcirstu joku.
Ziniet, kas man vienmēr licies uzjautrinoši? Vēl ne reizi nav bijis tā, ka mediķis vai kādas konkrētas aptaujas veicējs nebūtu apvaicājies, cik šajā mājā (vienalga, kur esmu dzīvojusi) maksā īre. Pēc tam pavisam loģiski, cik ziemā apkure. Divi kontroljautājumi, kuri manī vienmēr izraisa vienlīdz lielu izbrīnu. Brīdī, kad saņem aptuvenās atbildes, viņi ķeras klāt algai, par kuru atbildu īsi: roltons jāēd nav. Taču brīdī, kad tiek šķetināta mana izglītība un valodu zināšanas, es kļūstu mēma, jo jautājums ir tik (stereo)tipisks, ka man pat vairs nav ko teikt. Ko es vēl meklējot Latvijā un kāpēc vēl neesmu aizbraukusi. Iedomājieties, man tiešām te patīk! Mediķis Koķetērijs to nesaprot.
“Stradiņus vai Gaiļezeru,” jautā Koķetērijs, un, saņēmis atbildi, zvana uz centru, lai noskaidrotu, vai tiek dota zaļā gaisma, tiesa gan pirms tam viņš pamanās sazvanītajai operatorei pajautāt, kāpēc tā viņu Jāņos nav sveikusi. Viss, kas vēlāk nāk no Koķetērija mutes, mani vairs pārsteigt nespēj. Pirms izbraukšanas vien nosmeju par sejas izteiksi, ar kādu viņš noraugās uz Siņeļņikova grāmatu “Izproti savu slimību”.
Man tiek ierādīta vieta uz kušetes un automašīna uzsāk ceļu uz Pārdaugavu. Brīdī, kad pārstāju rakstīt īsziņu, Koķetērijs uzjautā, par ko tad es domājot.
“Par to, vai vakarā tikšu uz koncertu,” atbildu īsi un ar nopietnāko sejas izteiksmi, kāda vien pieejama manu sejas izteiksmju arsenālā.
“Kas par koncertu?” Koķetērijs nerimstas.
“James un Killers. Mežaparkā.”
“Nezinu tādus. Man JAU ir četrdesmit un es klausos Latvijas Radio 2,” pār lūpām pārveļ Koķetērijs tā, it kā tikko būtu sev noteicis nāvējošu diagnozi. ..man jau ir četrdesmit.
Un kā Tev Tavos “četrdesmit”?
Laikam tāpēc, ka man 40 būs pēc pāris mēnešiem, es Radio 2 neklausos. Bet, kas ir James un The Killers, līdz zinàmajai dienai ar nezināju, tātad esmu kaut kur pa vidu. Bet kas notika ar Tevi? Veselību!
Man jau šķiet, ka tas vispār nav rādītājs. Stāsts vairāk par to, kā viņš sevi norakstīja. Viss pārējais ir nieki.
Kas ar mani notika? Nezinu, analīzes “teica”, ka nekas, bet slimnīcā sabiju sešas stundas. Par to citā stāstā.
vai ne?–un es tik jauna beidzot savos vairāk kā viņam:)
droši vien tāpēc ka neklausos rādiō un televīzija vairs nav pa kabatai:)
tomērt vizītes pie mediķiem šad tad liek justies mazliet apskādētai un rūpīgi (diemžēl no vārda “daudz”, nevis no vārda “saudzīgi”) lietotai…
jā, un es nezinu kas ir tie uz kuriem vēlējies tikt, man galvenais ka Tev ir tas ko tu vēlies un patīk
un man arī
Precīzi! Lūk, par tieši to es arī.
Man savos 26 arī nav ne jausmas, kas ir “Džeims un Killeri”, kuri trīcināja Mežaparku, bet veca nejūtos. :) Es vienkārši tādus neklausos. Un Latvijas Rādio 2 klausījusies neesmu vispār, man patīk Valmieras rādio (Ventspilniece krāpj Kurzemi :D )…
Bet kopumā daudzi cilvēki sevi noraksta.
Mēnessmeitēn, runa jau nav par to, ko kurš klausās un ko kurš zina. Ticu, ka tad, kad man būs četrdesmit vai tūlīt tie trīsdesmit, es arī daudz ko nezināšu, bet tas mani nenorakstīs. Par to arī noslēguma doma. Ne Killers, ne James nav vecuma vai jaunības rādītāji.
Ha! Jāteic banāli, ar dzirksti acīs, mazliet šķelmīgi un uz vienas lielas prieka nots – ap un pēc četrdesmit viss tikai sākās. Ja precīzāk, tad ir uzsākts dzīves otrais, vislabākais posms. ;)
Жизнь налаживается!
Prieks dzirdēt!
Ir tikai viena lieta, kur es sevi esmu tā kā norakstījusi- domāju, ka man vairs nebūs bērniņu… ne savu, ne pieņemto. Bail, ka nepaspēšu izaudzināt… :(
Līdz cik gadiem tad Tu viņu gribētu “audzināt”, mīļā Gicha? :) Man domāt, ka Tu kļūdies.
Zin, šis jautājums ir ļoti plašs, bet runājot tieši veselības sakarā, tie zobratiņi iet ar vien smagāk… jāeļļo, jāmaina. Kaut gan visādi citādi tieši (mazi) bērni uztur dzīvotprieku, veselību un jaunību. :)